|
Sociālie institūti (finanšu, izglītības, veselības, aprūpes, pārvaldības sistēmas), vienkāršoti raugoties, ir sabiedrības vienošanās. Vienošanās par individuālo risku amortizēšanu un vajadzību publiskošanu.
Kopā darot sanāks lētāk un mazliet drošāk; tiesa, ne vienmēr labāk. Es pats varu zināt dažas receptes sevis atveseļošanai. Varu dzīvot taupīgāk. Pašmācības ceļā varu apgūt jaunas tehnoloģiskās prasmes ikdienas soļa atvieglošanai. Individuālā saimniecībā šovasar atrisināma neviena vien uztura vajadzība, tomēr ne viss ir manos spēkos. Individuāla autonomija, pat ja iecerēta, ir riskantāka un vienmēr notiek uz citu, lolotu interešu rēķina. Piemēram, ierobežota mobilitāte, šaurāks izglītības klāsts, mazākas izpeļņas iespējas, limiti kvalifikācijas celšanā, brīvais laiks, hobiji. Sabiedrības "vienošanās" ietvaros, ja vien esmu gatavs šķirties no kādas šķipsnas kvalitātes, pakalpojuma pieejamības un personīgās enerģijas, tad iespējas atvieglot sadzīvi pastāv. Tā sabiedrība "vienojusies", ka daļa no maniem darba augļiem deleģējama kolektīviem veselības, drošības un mobilitātes risinājumiem. No pieredzes zinām, ka šo vajadzību risināšana diez ko nevedas pat sabiedrības "labākajos laikos". Garas rindas, pārmaksāšana, neprognozējams skaits nosūtījumu, neefektīva līdzekļu apsaimniekošana utt.
Tas bija tad. Tagad ir brīdis, kad risku pārvaldītājiem deleģētie līdzekļi aizgājuši miglainos neceļos, bez reālām iespējam izsekot, kur tie nonākuši, kā tos atgūt? Formulējumi patreizējās situācijas diagnosticēšanai atšķiras gan precizitātē, gan "laukuma noklāšanas mērogos". Sociāli zinātnieki (tsk.,ekonomisti) esot cilvēki, kas rītdien varēs izskaidrot to, kas notika vakar. Ņemot vērā, ka esam procesa "viducī" dažādiem stāstniekiem pietrūkst padoma un vārdu, kā patreiz notiekošo aprakstīt vai paskaidrot. Vēl mazāk, paredzēt iznākumu laika horizontā. Tas pats attiecas uz vēlamajiem darbības virzieniem. Patreiz norisinošās pārmaiņas, tai skaitā, sociālās, pēc sava mēroga salīdzināmas ar veselu paradigmu un kultūras virzienu maiņu. Pat tuvākā nākotne ir vingrinājums iztēlē. Labākajā gadījumā erudīts risks. Drosme rīkoties, pēc forumulām, kuras sekmīgi darbojušās līdz šim. Rezultāts gan nemainīgs: palikusi manu raižu apsaimniekošana. Un sausais atlikums skarbs: kolektīvie līdzekļi to risināšanai viena vai otra iemesla dēļ nepieejami. Ej saproti; ej atrodi. Nāks laiks, nāks padoms. Patreiz atliek izvērst erudītus riskus. Tos var risināt vienatnē, nelielos kolektīvos, vai pa lielam - "vienojoties" sociālos institūtos, kā esam to darījuši līdz šim. Tomēr, vienlaicīgi operējot vairākos sociālo pārmaiņu reģionos (pārmaiņas finanšu, tautsaimniecības, pārvaldības sfērās) var droši teikt, ka šo pārmaiņu organizēšanu iespējams uzskatīt par vingrinājumu pacietības, pārrunu un pats galvenais, sabiedrības vienošanās jomās. Lai pielāgotu jebkuru no šiem kolektīvajiem riskiem jaunai situācijai un uzdevumiem, būs nepieciešams laiks, pūliņi un sava deva sabiedriskas "piņkerēšanās". Tā ir tā saucamā ‚pacietības politika[1]‘ jeb "dziļā demokrātija" - kur nepieciešama "izsēdēšana", vienošanās un rīcība - pa vienam vai ar kādu kopā. Norāde uz pacietību var izklausīties pēc malduguns. Mudināt iedzīvotājus, kuri jau tāpat jūtas piekrāpti un netaisnības upuri, lai tie bruņojas ar pacietību un sabiedriskā kārtā spriež par savu raižu risināšanu var šķist kā acu aizmālēšana. Tomēr, pacietība kā personīga un publiska kultūra būs nepieciešama ikvienam. Pat esošo netaisnību izmeklēšana, sekošana līdzi procesam un "visas padarīšanas" novešana līdz atbildīgo sodīšanai, prasītu milzumu laika un pacietības. Nav noslēpums, Latvijā šāda "pacietība" bijusi reta parādība. Intuitīvi, mums rodas sajūta, ka laiks un "darīšanas" noris ātrāk. Šķiet, tām vajadzētu ritēt raitāk. Tomēr sociālās pārmaiņas, piemērošanās jaunajiem apstākļiem un jaunu (vēlams taisnīgāku) sociālu vienošanos izveide ir laikietilpīga padarīšana. Sabiedrības un tās sociālo institūtu atvesoļošana ir pacietības kultūra viena iemesla dēļ: Tā ietver cilvēkus. Tā prasa pacietību, jo, kā minimums, pieprasa iedzīvotāju attiecību, iesaistes pakāpju un interešu daudzveidību. Tādēļ tā prasījusi "piņķerēšanos" arī pēc šķietami revolucionāriem notikumiem. Gluži kā rakstura veidošanās dinamika vai personīgas apņemšanās jauna gada sākumā. Pacietība un nelielu uzvaru kumulēšana; apkopošana un ilgtermiņa priekšrocību izvērtēšana. Zināšanu krāšana, interese un prakses virzienā no apakšas uz augšu. Pretestība āreji noteiktām laika, termiņu un budžeta līnijām. Lēns un riskants process. Tie ir daži no pacietības kultūras elementiem, labi pazīstami mazo lietu politikas[2]‘ īstenotājiem. Šeit lasītājam derēs jebkurš piemērs no uzņēmuma sākšanas līdz piņķerīgam priekšmetu restaurācijas procesam. Jautājums paliek, vai manas raizes un sociālos riskus joprojām nav vieglāk apsaimniekot kolektīvi? Un ja ir, tad kurus ? Visus, jeb vienīgi dažus (veselību un publisko drošību)? Nākt kopā un censties vienoties? Un kā ielikt šiem procesiem taisnīgākus pamatus un labāku ritumu kā iepriekšējiem? Kā mēs sarunāsimies, vienosimies par mūsu jaunām vērtībām, un kā izvest tās līdz rezultātiem?
[1] Arjun Appadurai, Deep Democracy: Urban Governmentality and the Horizon of Politics, Public Culture 14, 1 (2002), 27. [2] Jeffrey C. Goldfarb. The Politics of Small Things. The Power of Powerless in the Dark Times. Chicago: University of Chicago Press, 2006
|
link:http://www.reebok-nfl-jersey.co...
link:http://www.reebok-nfl-jersey.co...
Jautājums ir tikai viens - ko mēs vēl...
Vai varbūt rezultāti liecina, ka vair...
Manuprāt latviešus labi raksturo arī ...