Foto - Thunderchild tm, licence

Gada nogalē, mēģinot savilkt 2009. gada bilanci, žurnālā The Economist bija minēts, ka, atšķirībā no krīzes 20. gadsimta 30. gados, patreizējā ekonomiskā krīze ja ne gluži pārvarēta, tad vismaz apjēgta pārsteidzoši ātri. Vairums ekonomiski attīstīto valstu dažu mēnešu laikā spējušas izlēmīgi apturēt ekonomikas lejupslīdi, Ķīnā vispār nekādas lejupslīdes īsti nav bijis, bet turpinājusies izaugsme, un "tikai dažas tūļas, piemēram, Īrija un Latvija vēl arvien piedzīvo recesiju."

Šādas, bezmaz vai unikālas "tūļības" pamatā pilnīgi noteikti nav kaut kādas unikālas un vienīgi Latvijā novērojamas ekonomiskas norises, bet gan politiskā krīze, ko lielā mērā var raksturot ar šajā pašā žurnāla numurā citēto Kalifornijas politiskā klimata raksturojumu 1896. gadā: "Ir tikai viena veida politiķi un tie ir korumpēti politiķi. Nav būtiski, vai vīrs nāktu no demokrātiem, vai republikāņiem - abas partijas bija Dienvidu Klusā okeāna dzelzceļa kompānijas varā."

Parlamentārās demokrātijas sirgšanu ar korupciju, ASV mēģināja ārstēt ar tiešās demokrātijas "rīku", piemēram, referendumu sistēmas ieviešanu. 1898. gadā Dienividdakotā tika ieviesta vēlētāju iniciatīvas sistēma, šim piemēram sekoja arī citi ASV štati, un daudzus gadu desmitus tiešās demokrātijas klātbūtne bija kā sava veida drošības vārsts brīžos, kad likumdevēja vara sāka izrādīt koruptīvas izkurtēšanas vai kurluma pazīmes

Tas gan nenozīmē, ka tiešās demokrātijas "rīkiem" nebūtu trūkumi, un, manuprāt, to būtiski paturēt prātā, domājot par zālēm, kas varētu novērst politisko krīzi Latvijā.

Ja neņem vērā fantazēšanu par autoritārismu dažādās formās, kā varbūtējie un vēlamie rīcības virzieni bieži vien tiek minēti dažādi tiešās demokrātijas "rīki" - sabiedrības pašorganizēšanās, pilsoniskā iniciatīva, referendumu sistēmas pilnveidošana ja ne gluži līdz Šveices līmenim, tad vismaz tuvu tam, beigu galā - pat sabiedrības līgums, pakts jeb konvents, proti - kaut kas līdzīgs līgumiem, ko sabiedrība ar valdību slēgusi un tādējādi līdzējusi izķepuroties no krīzes daudzās valstīs, piemēram, Īrijā 1987. gadā.

Nenoliedzot tiešās demokrātijas metožu iedarbību daudzās dažādās jomās, jāsaprot, ka tā tomēr nav universāla metode, un tās galvenais trūkums, kā to nodēvēja viens no Amerikas Savienoto valstu pamatlicējiem Džeimss Medisons, ir tā sauktā "vairākuma tirānija". Paradoksālā kārtā ir iespējama virkne jautājumu, kuru izlemšanā iesaistot pēc iespējas lielāku valsts iedzīvotāju skaitu, iegūtais rezultāts var izrādīties vizneizdevīgākais ne vien šaurai iedzīvotāju grupai, bet visai sabiedrībai kopumā.

Ilustratīvs ir piemērs, kuru kādā intervijā, runājot par sabiedrības attieksmi pret kultūras pasākumu finansēšanu, reiz minēja Jaunā Rīgas teātra režisors Alvis Hermanis - ja bērniem ļautu balsot par to, no kā viņi vēlas pārtikt, viņi iespējams ēstu vienīgi košļājamo gumiju.

Nav pārāk grūti iztēloties virkni Latvijai vairāk vai mazāk specifisku un, piemēram, ar šaurām sabiedrības grupām saistītu jautājumu, par kuriem lemjot referenduma ceļā, mūsu valsts ātri vien nonāktu vēl lielākās sprukās nekā Šveice pēc neizprotamā kārtā milzu ažiotāžu sacēlušā balsojuma pret minaretu celtniecību (dīvainā kārtā Scientologu baznīcas darbības pilnīgs aizliegums atsevišķās valstīs tiek uztverts krietni vien miermīlīgāk). Nodokļu politika, geju un lesbiešu tiesības, nāvessods, sabiedrības integrācija, lata devalvācija, līdzdalība Afganistānas karā - ir vesela virkne jautājumu, kas, nonākuši vairākuma varā, pilnīgi noteikti tiktu izlemti krietni vien citādāk, nekā par šiem pašiem lēmumiem balsotu šī paša vairākuma ievēlēts parlaments.

Līdzīgi kā ar 13. grozījumu, par kuru vairākums nobalsoja 1978. gadā Kalifornijā, arī te drīz vien varētu izrādīties, ka paši balsotāji drīz vien atskārš, ka nezina, ko ar sava balsojuma rezultātu iesākt - Kalifornijā togad ar balsu vairākumu tika ierobežots ne vien nekustamā īpašuma nodoklis, bet arī nolemts, ka jebkādas turpmākas nodokļu izmaiņas varēs pieņemt vienīgi ar absolūtu likumdevēja balsu vairākumu.

Komentāri

Ivars Krontāls 05-01-2010 Kļūdainus lēmumus pieņem kā vairākums, tā arī mazākums. No kļūdām principā nav iespējams izvairīties, jo neviens nespēj visu zināt un iepriekš paredzēt. Bet vairākums pieļauj mazāk kļūdu, jo teorētiski spēj ņemt vērā lielākās sabiedrības daļas vajadzības, intereses. Tomēr neprecīza informācija, atsevišķu grupējumu savtīgās interese, neskaidri vai neesoši tālejošie mērķi, tas viss palielinaiespēju vairākumam pieņemt kļūdainus lēmumus. Tādēļ ideāls ir gadījums, kad pozicija SADARBOJAS ar opozīciju - uzklausa tās iebildumus un, ja ir pieļāvusi kļūdu un pati nespēj atrast alternatīvus tās novēršanas paņemienus, tad pieņem opozīcijas piedāvāto. Diemžēl šāda demokrātiska sistēma sistēma ir iespējama tikai tad, kad politiķus vieno visas valsts labklājība, ne atsevišķu grupējumu savtīgās interes. Ja paši politiķi nespēj vienoties vai atrast piemērotu risinajumu visai sabiedrībai aktuālos jautājumos, tad vēlams ir izmantot ...

Ivars Krontāls 05-01-2010 Ja paši politiķi nespēj vienoties vai atrast piemērotu risinajumu visai sabiedrībai aktuālos jautājumos, tad vēlams ir izmantot "vairākuma tirāniju". Bet pirms tuata pati izlemj, politiķiem ir tauta jāiepazīstina ar visiem sagaidāmajiem plusiem un mīnusiem. Nekādā gadījumā tautu nedrīkst "barot" ar vienpusīgu, tendētu informāciju! Tikai tādā gadījumā tā spēs izdarīt pareizo izvēli.

Rakstīt komentāru
Vārds:
E-pasts:	neapziņotapziņot
Virsraksts:
	Lūdzu ievadi attēlā redzamo drošības kodu.

Powered by !JoomlaComment 3.26

3.26 Copyright (C) 2008 Compojoom.com / Copyright (C) 2007 Alain Georgette / Copyright (C) 2006 Frantisek Hliva. All rights reserved."