2018. gads iezīmējas Latvijas vēsturē kā gads, kad iedzīvotāju skaits Latvijā nepārprotami ir noslīdējis zem 2 miljoniem. Iespējams, ka tas notika jau 2016. gadā vai pat gadu ātrāk, taču precīza statistika iepriekš nebija pieejama. Tas nozīmē, ka Latvijas simtgadi mēs sagaidīsim ar mazāku iedzīvotāju skaitu nekā tās dibināšanas brīdī. Vairāki kari, brīvprātīgā un piespiedu emigrācija,kā arī zemā dzimstība ir galvenie iemesls, kādēļ iedzīvotāju skaits nav lielāks. Ja atceramies, tad vēl 1989. gadā Latvijā dzīvoja 2,7 miljoni cilvēku. Zaudēt 19 gadu laikā 700 tūkstošus nav joka lieta un līdzinās kādai globālai epidēmijai var karadarbībai. Patiesībā notika gluži pretējais – Latvija kļuva brīva un brīvo ļaužu pūlis kā upe aizpeldēja prom labākas dzīves meklējumos.
Nav noslēpums, ka tieši ekonomiskie faktori ir galvenais iemesls, kādēļ novērojams pēdējais emigrācijas vilnis. Jaunieši, vīri un sievas spēka gados dodas strādāt mazkvalificētus darbus uz attīstītajām Rietumeiropas valstīm, galvenokārt, Īriju, Angliju un Vāciju, mazāk uz Skandināviju. Tur viņi iegūst to pēc kā tiecās Latvijā – materiālo komfortu un drošību pēc rītdienas. Ilgtermiņā tas nozīmē pārcirstas saknes ar dzimteni, sirdsapziņas pārmetumus, bērnus vai labākajā gadījumā mazbērnus, kas vairs nerunās latviešu valodā.
Vieta nepaliks tukša
Vērojot globālos procesus, t.sk. klimata pārmaiņas un demogrāfiskās tendences pasaulē varam redzēt, ka pretēji situācijai Latvijā, citur iedzīvotāju skaits palielinās. Pat salīdzinot ar Rietumeiropu, varam redzēt, ka šeit dzīvo 3 – 6 reizes mazāk cilvēku nekā varētu. Tas nozīmē, ka ilgākā perspektīvā Latvijā ieradīsies papildus vairāki miljoni iedzīvotāji. Šādā brīdī pat nebūs svarīgi, vai tie ir eiropieši, āfrikāņi vai aziāti, lai arī ar pirmajiem būtu vieglāk sadzīvot. Dabas likumi nosaka, ka izdzīvo stiprākais un, situācijai nemainoties, latvieši dodas pretī iznīcībai. Atšķirībā no Krievijas, kas var atturēt cituvalstu pilsoņu masveida ierašanos ar kodolieročiem un armiju, Latvijai šādi rīki nav pieejami. Arī Eiropas valstis, sastopoties ar migrantu pieplūdumu no Tuvo austrumu valstīm, spēja vien noplātīt vien rokas.
Pagaidām mūs glābj vien tas, ka ekonomiskā situācija Latvijā nav spīdoša un arī laikapstākļi nav tie pievilcīgāki. Ilgtermiņā tomēr tas nebūs nekāds glābiņš, jo jau tagad siltajās Eiropas zemēs ir novērojami izteikti sausuma periodi, zeme kļūst neapstrādājama un pat latviešu citadelē Barselonā ūdens vasaras sezonā nav pietiekami daudz, lai pietiktu visiem. Šādā perspektīvā raugoties, Latviju ar tās ūdens resursiem var uzskatīt par zaļo paradīzi un tieši tādu to arī redzēs tie, kas šeit ieradīsies, glābjoties no klimata pārmaiņu izraisītajām sekām.
Atklāts paliek jautājums, vai situāciju vēl ir iespējams uzlabot. No vienas puses, augstāki dzimstības rādītāji varētu viest cerību, taču tas neko nespēs dot, ja visi jaundzimušie kopā ar ģimenēm dosies prom. Ilgtermņā mūs var izglābt tikai ekonomikas augšupeja vai apziņa, ka citur ir sliktāk. Abos scenārijos katram pašam ir jāvērtē, kā nodzīvot šo dzīvi un pēc tam kaut vai ūdensplūdi. Tie, kas šobrīd strādā ārzemēs, šķiet jau savu izvēli ir izdarījuši par labu individuālajiem labumiem, nevis valsts nākotnei. Laiks rādīs, vai daļa no viņiem atgriezīsies. Pasaules prakse liecina, ka iespējas ir salīdzinoši nelielas, jo 5 gadu laikā viņi iedzīvojas svešumā un arī atalgojuma līmenis tur ir cits.