Internetveikali Latvijā un ārzemēs

Vēl pirms 20 gadiem reti, kurš varēja iedomāties, ka mēs pasūtīsim preces un pakalpojumus internetā. Šobrīd tā ir kļuvusi par ikdienu un ikviens, kam ir pietiekami daudz līdzekļi un pieeja internetam var veikt pasūtījumus internetā. Mēbeles, auto, sadzīves tehnika, elektrotehnika, pārtika, dāvanas, skaistumkopšanas procedūras, medicīnas pakalpojumi, kredīti, apdrošināšana, komunālie maksājumi, mobilo sakaru apmaksa – visi šie pakalpojumi ir pieejami internetā. 

Lielākie internetveikali Latvijā ir šobrīd KSenukai piederošais 1A.lv un lietuviešiem piederošais 220.lv. Šie divi ir krietni lielāki nekā visi pārējie, taču arī pārējiem ir vieta, kur izplesties. Pat katram lielākam fiziskam veikalm mūsdienās tiek veidots paralēli arī savs internetveikals. Tiem, kas zina, ko vēlas un negrib aptaustīt preces klātienē un aprunāties ar pārdevēju tas paver plašas iespējas atrast labāko piedāvājumu. 

Tas ir pozitīvi vietējiem e-komercijas uzņēmumiem, tomēr jāņem vērā, ka viņi nedarbojas vieni paši. Attīstoties online pakalpojumiem, internetā ir jākonkurē arī ar ārvalstu piegādātājiem. Tādi visā pasaulē zināmi miži kā Amazon, Ebay, Aliexpress, BestBuy u.c. atrodoties citās valstīs var piedāvāt līdzvērtīgas vai pat labākas cenas, jo ir noslēguši izdevīgus piegādes līgumus. Liela daļa tomēr izvēlas pirkt ilgtermiņa lietošanas preces internetā, jo cer, ka šādā veidā būs labāki garantijas nosacījumi. Iespējams, tieši šis apstāklis ir par pamatu tam, ka Latvijas internetveikali joprojām var konkurēt ar ārzemju internetveikaliem. Otrs aspekts, protams, ir piegādes ātrums. Ja ārzemēs Amazon piegādā preces 1 dienas laikā, tad uz Latviju tās tiek sūtītas 3, 5, 7, reizēm pat 14 dienas. Vietējie interneta veikali šādā aspektā joprojām ir priekšā, jo viņiem ir noliktavas uz vietas Latvijā. Tiklīdz Amazon atvērs savu loģistikas centru Baltijā, lielākā daļa internetveikalu Latvijā varēs slēgties ciet. 

Kā atrast labāko internetveikalu? 

Latvijā šobrīd oficiāli strādā vairāki simti internetveikalu. Bez jau pieminētajiem ir daudzi mazāki, kas cenšas atrast savu vietu zem saules. Pasūtot šādos veikaliņos vienmēr ir jācenšas maksāt preci saņemot. Neviens nevar pateikt, vai viņu internetveikals strādā vai ir palikusi tikai kā izkārtne. Ir gana daudz virtuālu e-veikalu, kas patiesībā jau ir sen beiguši pastāvēt, bet nav slēgtas mājas lapas. Otra iespēja, kas vienmēr jāizmanto ir atsauksmes.

Lasot informāciju par piegādātājiem, vienmēr iepazīstieties ar atsauksmēm internetā. Laba vieta, kur uzzināt vairāk par internetveikaliem ir mājas lapa Gigant. Šeit tiek apkopotas ziņas par visiem zināmākajiem e-komercijas veikaliem un sniegts par tiem vērtējums. Otra iespēja ir aplūkot ziņas dažādos forumos vai komentāros ziņu portālos. Cilvēki Latvijā ir gana nadzīgi dalīties ar savu negatīvo pieredzi, bet, ja būs noticis, kas labs, to parasti nerakstīs. Šī iemesla dēļ ir vērts atsauksmes lasīt piesardzīgi. 

Otra populāra iespēja ir cenu salīdzināšana. Šādu pakalpojumu nodrošina visi lielie internetveikalu salīdzināšanas servisi – kurpirkt.lv, salidzini.lv, gudriem.lv, tavacena.lv u.c. Papildus tam aplūkojiet, cik maksā identisks pakalpojums Amazon mājaslapā. Ņemiet vērā arī piegādes izmaksas un to, cik dienas paies līdz preces atvešanai. Kad tas izdarīts, atliek pieņemt lēmumu un veikt pasūtījumu. Ja neesiet droši par internetveikala uzticamību, veiciet pasūtījumu un maksājiet ar pārskaitījumu vai skaidrā naudā tikai preci saņemot. 

Tiem, kas līdz šim vēl nav iepirkušies internetā ir vērts saņemt drosmi un rīkoties. Sevišķi izdevīgi tas ir tajās reizēs, kad internetā tiek piedāvātas atlaides (uz svētkiem) vai nav nekāda steiga. Ja preci vajag saņemt jau šodien, dodieties uz tuvāko lielveikalu vai specializēto preču veikalu. Iepirkšanās internetā nebūs tas labākais variants. Visās citās reizēs internetveikals ir laba iespēja ietaupīt. 

Iedzīvotāju skaita samazināšanās un nākotnes perspektīvas

2018. gads iezīmējas Latvijas vēsturē kā gads, kad iedzīvotāju skaits Latvijā nepārprotami ir noslīdējis zem 2 miljoniem. Iespējams, ka tas notika jau 2016. gadā vai pat gadu ātrāk, taču precīza statistika iepriekš nebija pieejama. Tas nozīmē, ka Latvijas simtgadi mēs sagaidīsim ar mazāku iedzīvotāju skaitu nekā tās dibināšanas brīdī. Vairāki kari, brīvprātīgā un piespiedu emigrācija,kā arī zemā dzimstība ir galvenie iemesls, kādēļ iedzīvotāju skaits nav lielāks. Ja atceramies, tad vēl 1989. gadā Latvijā dzīvoja 2,7 miljoni cilvēku. Zaudēt 19 gadu laikā 700 tūkstošus nav joka lieta un līdzinās kādai globālai epidēmijai var karadarbībai. Patiesībā notika gluži pretējais – Latvija kļuva brīva un brīvo ļaužu pūlis kā upe aizpeldēja prom labākas dzīves meklējumos.

Nav noslēpums, ka tieši ekonomiskie faktori ir galvenais iemesls, kādēļ novērojams pēdējais emigrācijas vilnis. Jaunieši, vīri un sievas spēka gados dodas strādāt mazkvalificētus darbus uz attīstītajām Rietumeiropas valstīm, galvenokārt, Īriju, Angliju un Vāciju, mazāk uz Skandināviju. Tur viņi iegūst to pēc kā tiecās Latvijā – materiālo komfortu un drošību pēc rītdienas. Ilgtermiņā tas nozīmē pārcirstas saknes ar dzimteni, sirdsapziņas pārmetumus, bērnus vai labākajā gadījumā mazbērnus, kas vairs nerunās latviešu valodā.

Vieta nepaliks tukša

Vērojot globālos procesus, t.sk. klimata pārmaiņas un demogrāfiskās tendences pasaulē varam redzēt, ka pretēji situācijai Latvijā, citur iedzīvotāju skaits palielinās. Pat salīdzinot ar Rietumeiropu, varam redzēt, ka šeit dzīvo 3 – 6 reizes mazāk cilvēku nekā varētu. Tas nozīmē, ka ilgākā perspektīvā Latvijā ieradīsies papildus vairāki miljoni iedzīvotāji. Šādā brīdī pat nebūs svarīgi, vai tie ir eiropieši, āfrikāņi vai aziāti, lai arī ar pirmajiem būtu vieglāk sadzīvot. Dabas likumi nosaka, ka izdzīvo stiprākais un, situācijai nemainoties, latvieši dodas pretī iznīcībai. Atšķirībā no Krievijas, kas var atturēt cituvalstu pilsoņu masveida ierašanos ar kodolieročiem un armiju, Latvijai šādi rīki nav pieejami. Arī Eiropas valstis, sastopoties ar migrantu pieplūdumu no Tuvo austrumu valstīm, spēja vien noplātīt vien rokas.

Pagaidām mūs glābj vien tas, ka ekonomiskā situācija Latvijā nav spīdoša un arī laikapstākļi nav tie pievilcīgāki. Ilgtermiņā tomēr tas nebūs nekāds glābiņš, jo jau tagad siltajās Eiropas zemēs ir novērojami izteikti sausuma periodi, zeme kļūst neapstrādājama un pat latviešu citadelē Barselonā ūdens vasaras sezonā nav pietiekami daudz, lai pietiktu visiem. Šādā perspektīvā raugoties, Latviju ar tās ūdens resursiem var uzskatīt par zaļo paradīzi un tieši tādu to arī redzēs tie, kas šeit ieradīsies, glābjoties no klimata pārmaiņu izraisītajām sekām.

Atklāts paliek jautājums, vai situāciju vēl ir iespējams uzlabot. No vienas puses, augstāki dzimstības rādītāji varētu viest cerību, taču tas neko nespēs dot, ja visi jaundzimušie kopā ar ģimenēm dosies prom. Ilgtermņā mūs var izglābt tikai ekonomikas augšupeja vai apziņa, ka citur ir sliktāk. Abos scenārijos katram pašam ir jāvērtē, kā nodzīvot šo dzīvi un pēc tam kaut vai ūdensplūdi. Tie, kas šobrīd strādā ārzemēs, šķiet jau savu izvēli ir izdarījuši par labu individuālajiem labumiem, nevis valsts nākotnei. Laiks rādīs, vai daļa no viņiem atgriezīsies. Pasaules prakse liecina, ka iespējas ir salīdzinoši nelielas, jo 5 gadu laikā viņi iedzīvojas svešumā un arī atalgojuma līmenis tur ir cits.

Kā rīkoties ar problemātiskiem kredītiem

Jebkurā pārvaldes līmenī naudas plūsmai ir būtiska nozīme uz visiem apkārtējiem procesiem. Individuālā līmenī kredītsaistības, kuru apmērs pārsniedz mājsaimniecības budžetu var novest pie veselas virknes problēmām. Apstākļos, kad šāda situācija kļūst hroniska, ir nevis jāslēpjas, bet jāmeklē situācijas risinājums. Zemākas procentu likmes, ilgāks atmaksas periods un rezultātā mazāks ikmēneša maksājums ir rezultāts, kas būtu jāsasniedz. Kredītu pārkreditēšana var nodrošināt šādu iespēju, taču tikai pie nosacījuma, ka aizdevējam liksieties pietiekami interesants un atbildīsiet vairākiem kritērijiem. Cilvēkiem, kuriem naudas plūsmas problēmas ir hroniskas var nākties secināt, ka viņu atbilstība nav tik augsta kā varētu vēlēties. Ja ienākumi ir strauji samazinājušies un pārskatāmā nākotnē uzlbojumi nav redzami, arī kreditors, visticamāk, nevēlēsies sadarboties ar šādu cilvēku.

Problēmatiski aizdevumi un problēmatiski klienti nevienam nav vajadzīgi, jo vēlāk zaudējumus var nākties norakstīt. Risku vēl vairāk palielina tas, ka Latvijā ir ieviesta maksātnespējas procedūra, kas ļauj iedzīvotājiem 1 – 3 gadu laikā atbrīvoties no parādiem, maksājot par to kreditoram vien simbolisku summu. Jārēķinās gan, ka izvēloties bankrotēt un maksāt parādu saskaņā ar saistību plānu būs jāpārdod visi īpašumi un uzturlīdzekļu apjoms kļūs minimāls. Tie cilvēki, kas saskaras ar šādu problēmu parasti cenšas atrast darbu, kurā tiek maksāts aploksnē, t.i. apjejot bankas un nemaksājot nodokļus. Šādā veidā viņi panāk, ka var saglabāt ierasto dzīves veidu, bet maksātnespējas administratoram norāda, ka ienākumi ir minimāli vai nekādi. Galvenais zaudētājs šādās situācijās neapšaubāmi ir tieši aizdevējs – banka vai nebanku kreditors, līdz ar to ir likumsakarīgi, ka klienti tiek vērtēti aizvien stingrāk.

Parādu restrukturizācijas iespējas

Pārfinansējot saistības pie cita kreditora, notiek veco parādu pārņemšana. Tas nozīmē, ka aizdevējs sedz iepriekšējās parādsaistības un noslēdz ar klientu jaunu līgumu, kas paredz parāda atmaksas jauno kārtību un nosacījumus. Darījuma ietvaros notiek pieteikuma izvērtēšana un tiek izvērtēts klienta kredītreitings (credit score), ienākumi, saistības, apgādājamo skaits un citi faktori. Apstākļos, kad kredītņēmējs atbilst uzņēmuma prasībām rodas iespēja vienoties par sadarbības nosacījumiem. Šāds variants var būt izdevīgs tiem klientiem, kas iepriekš ir slēguši līgumu situācijā, kad nebija izvēles iespēja. Šobrīd kredītiestādes piedāvā izdevīgākus nosacījumus un pat swedbank ir sākusi reklamēt savas kredītkartes internetā. Tas nozīmē, ka Latvijas ekonomika sāk lēnām atkopties, bet nekustamie īpašumi kļūs aizvien dārgāki. Ja Jūs esat uz robežas, kur bankām nav iespējams saprast, vai esat uzticams, jārēķinās, ka pārkreditācijas pieteikums, visticamāk, tiks noraidīts.

Trekno gadu periodā kredītiestādes apdedzinājās un zaudēja vairākus simtus miljonus eiro. Šobrīd situācija ir uzlabojusies gan pasaules mērogā, gan Latvijā, taču banku īpašnieki un arī vadošie darbinieki nevēlas atkārtot pagātnes kļūdas. Rezultātā jauni darījumi tiek slēgti piesardzīgāk. Patlaban varam prognozēt, ka ir jāpaiet vairāk kā 10 gadiem, lai nomainās darbinieki, tiek zaudēta institucionālā atmiņa un tad varam sagaidīt jaunu nekustamo īpašumu burbuli. Cilvēkiem, kam vajadzīgs apvienot aizdevumus vienā maksājumā vai pārfinansēt tikai vienu kredītu nav laiks gaidīt un ir jārīkojas tagad. Ārvalstīs šāds pakalpojums tiek izmantots regulāri, bet Latvijā mēs esam mazliet aizkavējušies. Tajā pašā laikā varam prognozēt, ka situācija tuvākajos gados mainīsies un refinansēšana kļūs aizvien pieprasītāka.

Termiņš uz kuru tiek slēgts līgums katram klientam ir atšķirīgs, taču jārēķinās, ka pārkreditēt uz laiku līdz 10 gadiem un ilgāk ļaus tikai komercbankas. Mazākiem spēlētājiem maksimālais termiņš parasti nepārsniedz 3 – 5 gadus. Tas nozīmē, ka ilgtermiņa aizdevumu pārkreditēšanas iespējas ir vairāk un līdz ar to arī būs lielākas iespējas izvēlēties sev atbilstošāko piedāvājumu.

Globālā mērogā saistību pārfinansēšanu veic ne tikai privātpersonas, bet arī valstis. Arī Latvijas Finanšu ministrija regulāri pārfinansē savas kredītsaistības un procentos mēs ik gadu samaksājam vairāk kā 300 miljonus eiro. Kurā brīdī sāksim atmaksāt pamatsummu, par to neviens skaļi nerunā, jo šobrīd šādas iespējas faktiski vēl nav.

Latvijas valsts budžeta finanšu perspektīvas

Latvijas Rebublikas līdzīgi kā citu valstu budžets tiek veidots kā kompromiss starp daudzu ministriju, nozaru, politiskās un ekonomiskās elites interesēm. Spilgtākais apliecinājums tam ir jau gadiem iedibinātā tradīcija atvēlēt vairāk naudu tām pašvaldībām, kuru vadītāji vai vismaz deputātu vairākums nāk no koalīcijas partijām. Vai tas atbilst visas Latvijas tautas interesēm ? Protams, ka, nē, taču, lai parādītu vēlētājiem, ka iekļūšana Saeimā garantē viņiem vai vismaz viņu pilsētām papildus labumus var nest bonusus nākamajās pašvaldību un arī Saeimas vēlēšanās. Valsts budžeta prognozētie ieņēmumi 2015. gadā veidoja 7,292 miljardus eiro, bet izdevumi 7,639 miljardus eiro. Tādējādi budžeta deficīts bija -1,4% no IKP, kas nav daudz, taču zinot Latvijas ekonomikas mazo apmēru un salīdzinoši lielās parādsaistības šāda budžeta veidošanas taktika neliekas pārlieku saprātīga. Bijušais finanšu ministrs Andris Vilks jau norādīja, ka starptautiskajiem aizdevējiem veicamie maksājumi ik gadu veido vairāk kā 300 miljonus eiro (procenti), kas būtībā sagrauj Latvijas iespējas ieguldīt vairāk līdzekļus izglītībā un veselības pakalpojumu nodrošināšanā. Šīs starptautiskās kredītlīnijas atmaksa ir viens no izaicinājumiem, kas ir jāuzņemas jau tuvākajām valdībām. Protams, pie pašreizējām vēsturiski zemajām aizņemšanās likmēm var nelikties loģiski atmaksāt aizdevumu, tajā pašā laikā mums ir labāki veidi, kā tērēt naudu, nevis maksāt katru mēnesi procentus. Ja Latvijas valsts būtu parasts iedzīvotājs, kuram vajadzīgs aizdevums, tad aizņemties atkārtoti pie tik lieliem parādiem nebūtu iespējams. Pat kredītlīnija, kas ir pakalpojums, kas ļauj noteikt savu kredītlimitu un izlietot, cik vajadzīgs netiktu piešķirts.

Atgādināsim, ka laika posmā pēc 2008. gada Latvijai tika piešķirta starptautisko aizdevēju (SVF, EK) kredītlimits 7 miljardu eiro apmērā, no kuriem Latvija reāli izlietoja nedaudz vairāk par 4 miljardiem eiro. Situācija, kad trekno gadu pašā karstumā Latvijai bija pēkšņi vajadzīgs tik liels aizdevums daudziem bija šoks. A. Slakteris šajos apstākļos izteicās, ka radusies situācija ir nothing special par ko izpelnījās mūžīgu slavu starp politiķiem negatīvā nozīme, protams.

Pārskatāmā nākotnē – pie krītoša iedzīvotāju skaita un starptautiskas nestabilitātes ir grūti prognozēt, ka Latvija varētu spēt atmaksāt ne tikai procentu likmes, bet arī pamatsummas maksājumus. Viens no papildus riskiem, kas var rasties ir pieaugošas procentu likmes, kā atbilde uz problēmām ASV ekonomikā (pēc OPEC valstu pārējas uz maksājumiem par naftu nacionālā valūtā). Ja problēmas sāksies pasaules lielākajā ekonomikas virzītājspēkā ASV, tad tās neglābjami atspoguļosies arī Eiropā, Latvijā, Rīgā un pat Krievijas pierobeža esošajā Krāslavā vai Zilupē. Tas viss var radīt iedzīvotājiem aizvien lielākas vajadzības pēc aizņemšanās internetā situācijas, kad rodas steidzami tēriņi. Latvijas valstij vajadzētu nodrošināt, ka, gatavojoties šādam scenārijam, tiktu veidots valsts finansiālās drošības iekrājums, kas ļautu pārciest grūtos laikus. Krievija savu finanšu spilvenu izlietoja pāris gados un tagad ir spiesta būtiski samazināt savus izdevumus. Latvijas iedzīvotājiem tas vēl nedraud, taču par nākotni neviens šobrīd nevar būt drošs.

Valsts parāds 2016

Latvijas valsts ārējais parāds 2016. gada janvārī veidoja 7,973 miljardus eiro, bet iekšējais parāds 1,251 miljardu eiro. Tas nozīmē, ka gada laikā Latvijas ārējais parāds ir pieaudzis par vairāk kā 300 miljoniem eiro. Ja mēs reizēm runājam par to, ka nepieciešams samazināt valsts ārējo parādu, tad tagad redzam, ka vārdi ne vienmēr saskan ar darbiem. Detalizētu informāciju par Latvijas ārējo un iekšējo parādu iespējams iegūt Valsts kases mājaslapā, sadaļā Oficiālais mēneša pārskats par valsts ārējo parādu. Lauvas tiesu no ārējā parāda veido ilgtermiņa aizņēmumi – 4,485 miljardi eiro. Salīdzinoši krietni mazāku daļu veido pašvaldību aizņēmumi un īstermiņa aizņēmumi. Otra lielākā pozīcija ir ārējo valūtu parāds, kas veido 2.087 miljardus eiro

Finansējuma piesaistes iespējas privātpersonām

Baltijas un sevišķi Latvijas iedzīvotāji jau tradicionāli ir izcēlušies ar daudziem inovatīviem risinājumiem. Interneta tehnoloģiju ieviešanas jomā Latvija kopā ar Igauniju ir pionieri tādās jomās kā interneta norēķini, komunikācijas, balsošana vēlēšanās. Attiecībā uz finansējuma piesaisti privātpersonām, interneta straujā attīstībā ir nesusi nozīmīgas pārmaiņas. Šobrīd aizņemšanās iespējas Latvijas online telpā ir krietni augstākas nekā Vācija, Francijā, Lielbritānijā vai Čehijā. Nebanku kreditēšanas sektors šajā ziņā izceļas ar sevišķi inovatīviem risinājumiem, ļaujot iegūtu īstermiņa aizdevumus pat 15 minūšu laikā. Lielākā daļa patēriņa kredītu devēju piedāvā aizdevumus ar termiņu līdz 30 dienām, taču ir arī piedāvājumi, kas ļauj aizņemties pat uz laiku līdz 1 gadam un ilgāk. Viena no jomām, kas tiek pakļauta rūpīgākai kontrolei ir ātrie kredīti ar sliktu kredītvēsturi. Iedzīvotāji, kas iepriekš pieļāvuši būtiskus pārkāpumus attiecībā pret kredītiestādēm vai mazajiem aizdevējiem nevar cerēt uz aizdevuma saņemšanu. Kreditori noraida arī tādus pieprasījumus, kurus izsaka cilvēki, kas ilgstoši un lielā apmērā nav maksājuši līzinga vai citus maksājumus. Attiecībā pret mazajiem parādniekiem, kas aizmirsuši samaksāt dažus eiro par mobilo tālruni vai komunālajiem pakalpojumiem īpašas sankcijas netiek vērstas. Protams, vienmēr pastāv arī tādi uzņēmumi, kas principā neaizdod naudu klientiem, kas iekļauti parādnieku reģistros, lai arī varētu to darīt.

Ja mikro kreditēšanas tirgus neliekas gana pievilcīgs un ir vēlme saņemt lielāku aizdevmu, jālūko, ko piedāvā patēriņa aizdevumi. Privātpersonas šo pakalpojumu var saņemt gan internetā, gan dažādās komercbankās, kas apkalpo privātpersonas. DanskeBank nesen gan paziņoja, ka nodod privātpersonu kreditēšanas portfeli Swedbank un pāriet tikai uz lielo un juridisko personu apkalpošanu, taču tā nebūt nav vienīgā komercbanka Latvijā. Aizdevums patēriņa vajadzībām līdz 3000 eiro vai pat 5000 eiro ir pieejams bez ķīlas. Lai to iegūtu var tikt prasīts galvotājs, taču iedzīvotājiem ar augstiem ienākumiem tas netiek prasīts. Vienlaikus, ņemot vērā iedzīvotāju pirktspēju, vairums izvēlas patēriņa aizdevumu līdz 1000 eiro. Šāda summa ir pietiekama, lai piepildītu nelielus mērķus, taču ņelauj veikt lielākus pirkumus vai ieguldījumus.

Pats lielākais pirkums, ko savas dzīves laikā veic absolūti lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju ir nekustamā īpašuma iegāde. Kredīts nekustamā īpašuma iegādei var sasniegt pat 100 tūkstošus eiro un vairāk. Termiņš parāda atmaksai svārstās no 1 gada līdz pat 40 gadiem un reti, kurš rēķina, vai spēs atmaksāt parādu dzīves laikā. Tam spilgts pierādījums bija 2008. – 2012. gada ekonomiskā krīze, kuras laikā savus iekrājumus zaudēja daudzi un vēl lielāka daļa bija spiesta pamest īpašumus un emigrēt uz ārvalstīm. Rezultātā vairāki simti tūkstoši Latvijas iedzīvotāju iztiku pelna ārvalstīs, galvenokārt, Īrijā, Lielbritānijā un Vācijā. Saskaņā ar statistikas datiem viņi ik gadu uz Latviju pārsūta vairākus miljardus eiro, kas ir nozīmīgs atbalsts gan Latvijas ekonomikai, gan mājās palicējiem tuviniekiem.

Valsts institūciju reformas Polijā un Austrumeiropā

Līdz ar PSRS sabrukumu Polija un citas Austrumeiropas valstis ieguva de facto neatkarību no Krievijas. Kādreizējā politiskā elite – komunisti – ātri vien samierinājās ar jaunajām pārmaiņām un kļuva par ekonomisko eliti, kas privatizēja lielāko daļu tautas resursu. Atkarībā no aplūkotās valsts šī tendence bija vājāk vai stiprāk attīstīta, bet kopējais virziens bija vienots. Tas attiecās ne tikai uz lauksaimniecības, rūpniecības sektoru, bet arī jaunizveidotu banku un finanšu nozari. Vienlaikus katrā no Austrumeiropas valstīm tika veidoti vismaz daļēji politiskās elites ierobežojošie mehānismi, kas nepastāvēja PSRS un Varšavas pakta valstīs pirms tam. Kādēļ elite pieļāva šādu mehānismu veidošanos, vai tā bija tikai formalitāte, kas praksē netika ievērota un tika radīta lai apmierinātu ārvalstu delegācijas ?

Polijas finanšu sistēma

Polijas finanšu sistēmā tāpat kā citās Austrumeiropas valstīs dominē bankas, no kurām liela daļa ir ārvalstu banku meitasuzņēmumi Polijā. Ņemot vērā Polijas plašo tirgu un iedzīvotāju maksātspēju, Polijas finanšu tirgus kļuva par intereses objektu daudziem. Globālās ekonomiskās krīzes un interneta izplatības pieauguma dēļ valstī aizvien aktīvāk sāka izplatīties tā dēvētie ātrie aizdevumi, kas tika piedāvāti jau 18 gadus sasniegušiem jauniešiem (poliski – kredyty przez internet dla bezrobotnych od 18 lat). Tā rezultātā mikrokredīti kļuva par daudzu mājsaimniecību neatņemamu ikdienas sastāvdaļu. Daļa no šīm mājsaimniecībām bija spiesti regulāri maksāt procentus par kredīta termiņa pagarināšanu, jo nespēja atmaksāt finanšu līdzekļus savlaicīgi.  Vienlaikus Polijā ienāca arī ārvalstu, sevišķi Vācijas, Lielbritānijas un Francijas banku meitasuzņēmumi. Vērts atzīmēt, ka Latvijā tirgus niecīgā iemesla dēļ savu klātbūtni nostiprināja, galvenokārt, kaimiņos esošās skandināvu bankas – Swedbank, SEB, Nordea, DNB u.c.

Arējā ietekme

Nenoliedzami daudzi autori, kā vienu no cēloni institucionālajām reformām uzsver ārēju aktieru ietekmi. Starptautiskās pārnacionālās organizācijas – Eiropas Savienība, Starptautiskais valūtas fonds, Pasaules banka un citu līdzīgu institūciju eksperti Polijā tika sagaidīti atplestām rokām. Pastāvēja uzskats, ka jo tālāk no sociālisma vadības metodēm un ieražām, jo labāk. Diemžēl pārmērīgi liberālisma centieni nereti noveda pie cita rezultāta – rūpniecības vājināšanas, nevienmērīgas sabiedrības attīstības un noslāņošanās.

Šiem procesiem vajadzēja sadzīvot ar veco administrācijas darbinieku atrašanos savās iepriekšējās vietas un veco domāšanu. Pieredze liecina, ka ar šādām problēmām saskaras arī Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sabiedrības.  Būtiskas pārmaiņas sabiedriskajā domā varētu notikt vienīgi pilnībā nomainoties 2 – 3 paaudzēm. Laiks rādīs, vai šīs prognozes piepildīsies, taču vismaz pagaidām redzams, ka Polijas ekonomika un izvēlētais vadības kurss ir izrādījies salīdzinoši veiksmīgs. Simboliski, ka 2014. gadā par Eiropadomes jauno vadītāju tika ievēlēts Polijas bijušais premjerministrs R. Tusks. Varam tikai apsveikt poļus ar šo panākumu, cerot, ka jaunajā postenī viņš aizstāvēs visu Austrumeiropas valstu intereses pret pieaugošo Krievijas agresiju reģionā.

 

 

Vai Korsika būs neatkarīga 2030. gadā

Analizējot Korsikas centienus iegūt neatkarību turpmāko 17 gadu laikā, vairāki faktori apstiprina šī pieņēmuma pareizību: Francijas politikas un prezidenta loma Korsikas neatkarības jautājumā, Francijas decentralizācijas politika, Korsikas lēnie ekonomikas izaugsmes tempi salīdzinājumā ar kontinentālo Franciju, vardarbīgās korsikāņu kampaņas par neatkarības iegūšana, atšķirīgā vēsturiskā pieredze, valoda un kultūra. Svarīgi atzīmēt to, ka visu šo faktoru kopums rada priekšnoteikumus ātrai neatkarības iegūšanai Korsikā.

Divpadsmit kilometrus uz ziemeļiem no Sardīnijas, un 180 km no kontinentālās Francijas (Nicas) atrodas Korsika1. Neliela sala, kas ar atsevišķiem izņēmumiem nekad nav bijusi neatkarīga no citu valstu ietekmes/kontroles. To kontrolēja romieši, vandāļi, bizantieši, austrumgoti, mauri, dženovieši un visbeidzot francūži (pavisam kopš 1815. gada). Tikai 18. gadsimta vidū ilgstošu cīņu rezultātā korsikāņiem izdevās iegūt neatkarību, no tā brīža valdniekiem. Bet Dženova, kas nespēdama tikt galā ar salas iedzīvotājiem to vēlāk pārdeva Francijai. Parīzes vēlmi kontrolēt salu ir iespējams skaidrot galvenokārt ar vēlēšanos nepieļaut, ka tās krastu relatīvā tuvumā kāda teritorija nonāktu citas lielvaras kontrolē.

Korsikas kalnainais reljefs veicināja atšķirīgu paražu, tradīciju, likumu veidošanos ne tikai no citām valstīm, bet arī vienai salas ielejai no otras. Taču iespējams, ka tieši pateicoties dažādo varu ietekmēm korsikāņi spēja nostiprināt un saglabāt savu unikālo identitāti un nevēlas sevi asociēt kā francūžus, lai arī bijuši tās kontrolē jau gandrīz 300 gadus. Viens no piemēriem, kas korsikāņus tomēr nedaudz tuvina Francijai un otrādi ir, vēlāk par imperatoru kļuvušais, korsikānis Napoleons Bonaparte. Ar viņu vienlīdz lepojas gan korsikāņi, gan francūži, taču tas ir par maz, lai liktu korsikāņiem kļūt par francūžiem. Īpaši pieminama ir korsikāņu valoda – corse. Tā ir viena no 14 italoromāņu valodām, kuras pamati ir līdzīgi sardīniešu valodai, bet, mainoties varas ietekmei, valoda mainījusies līdzi, integrējot vārdus no franču un itāļu valodas.

Tradicionāli Francijas valsts noraida reģionālo un mazākumtautību valodu lietošanu, uzskatot franču valodu par valsts eksistences garantu. Pēc 1539. gadā pieņemtā Villersa-Kottereta edikta (franču valodā Ordonnance de Villers-Cotterêts) 111. panta franču valoda ir vienīgā Francijas valsts pārvaldes valoda.5 Līdz 1973. gadā sākās brīvprātīga korsikāņu valodas apguve vasaras skolās, kas vēlāk kļuva par nozīmīgu nacionālo simbolu. 1974. gadā Francija atļauj šo valodu mācīt skolās, bet 1989. gadā to oficiāli ļauj lietot līdzās franču valodai, tomēr divvalodības statusu tā vēl nav ieguvusi pat mūsdienās. Ņemot vērā visu iepriekšminēto, ir iespējams argumentēt, ka korsikāņu valodas atšķirības ir viens no faktoriem, kas rada sarežģījumus savstarpējās attiecībās un neveicina savstarpējo integrāciju.
Salas iedzīvotāju nevēlēšanās pakļauties Francijas kontrolei bieži izpaužas kā bruņotas sadursmes, no kurām spilgtākais piemērs bija Francijas augstākā pārstāvja uz salas nogalināšana 1998. gadā. Turklāt ierasti ir arī uzbrukumi varas simbolizējošām iestādēm: bankām policijai, pastam. Turklāt nepatika pret Franciju un vēlēšanās iegūt neatkarību, iet vēl vienu soli tālāk un vēršas pret nekorsikāņiem, kuriem uz salas pieder īpašumi.8 Tomēr neskatoties uz šo vardarbību Korsika ir kļuvusi par iemīļotu galamērķi tūristu vidū.

Politiskās situācijas izvērtējums

Eiropas valstu politiskajās tradīcijās ir vērojami vairāki piemēri par atsevišķu etnisko grupu centieniem iegūt savu valstisko neatkarību, atdaloties no lielākām nācijām. Bieži vien šis process ir saistīts ar vardarbīgām mērķa sasniegšanas metodēm, kurā atsevišķas grupas izmanto etnisko terorismu (piemēram, basku “Basku Tēvzeme un Brīvība” (Euskadi Ta Askatasuna) Spānijā, “Īru Republikāņu Armija” (Irish Republican Army) Ziemeļīrijā. Lai arī Korsikā kopš 1970-tajiem gadiem atsevišķas grupas realizē savus nacionālistiskos mērķus ar vardarbīgām metodēm, tomēr galvenais faktors, ka determinēs Korsikas neatkarību būs Francija.
Korsika, kas ir ceturtā lielākā sala Vidusjūrā pēc Sicīlijas, Sardīnijas un Kipras ir Francijas viens no 26 reģioniem. Saskaņā ar Francijas normatīvajiem aktiem, Korsika ir teritoriāls kopums (collectivité territoriale) ar nedaudz plašākām pašpārvaldes funkcijām nekā tas ir citos Francijas reģionos. Korsikai, kas ir iedalīta divos administratīvi teritoriālos departamentos – Corse-du-Sud un Haute-Corse – ir sava galvaspilsēta – Ajaccio. Svarīgi atzīmēt to, ka no 1811. gadam līdz 1975. gadam Korsikas abi administratīvi teritoriālie departamenti bija apvienoti vienā. Savukārt abas teritoriālās vienības tika izveidotas 1975. gada 15. septembrī, sadaloties Corse administratīvi teritoriālajam departamentam.

Korsikas abu departamentu kopējā pašvaldība, kas atrodas Ajaccio ir sadalīta vairākās pārvaldes struktūrvienībās: uzņēmējdarbības veicināšanas un attīstības nodaļā; vides jautājumu nodaļā; transporta nodaļā; tūrisma un lauksaimniecības nodaļā; ekonomisko jautājumu nodaļā; par ūdens jautājumiem atbildīgajā nodaļā. Korsikas pašvaldība nodarbojas ar vietējās kultūras dzīves organizēšanu, sporta aktivitātēm un izglītības projektiem. Neskatoties uz to, ka daļa funkciju ir teorētiski iedalītas Korsikas pašvaldībai, tomēr praktiski salas īstenotā rīcībpolitika tiek realizēta saskaņā ar Francijas centrālās izpildvaras norādījumiem. Par to liecina, ne vien īstenotie projekti, bet arī nozīmētie uzraugi Korsikai. Prefektūras atrodas abos Korsikas pašpārvaldes līmeņos. Lēmumiem ir jābūt vai nu saskaņotiem ar Francijas valdības nostāju, vai arī jābūt atbilstošiem Francijas normatīvajiem aktiem un izstrādātajām politiskajām vadlīnijām. Lai arī visas Francijas valdības kopš 1981. gada, kad pie varas nāca sociālistiskā partija ir solījušas pakāpenisku valsts pārvades decentralizāciju, tomēr praksē vairums jautājumu tiek izstrādāti un īstenoti centralizēti.

Svarīgs politiskā pavērsiena punkts bija 2003. gada 6. jūlijs, kad pēc toreizējā Francijas iekšlietu ministra Nikolā Sarkozī (Nicolas Sarkozy) ierosinājuma Korsikas iedzīvotāji referendumā balsoja par lielāku decentralizāciju uz salas. Saskaņā ar referenduma rezultātiem 50,97% iedzīvotāju balsoja pret decentralizāciju, bet 49,93% atbalstīja šo ieceri. Pēdējās dienās pirms vēlēšanām Korsikas Nacionālais bloks, kas sastāv no deviņām dažādām politiskajām partijām aģitēja vēlētājus noraidīt šo priekšlikumu, jo decentralizācija tomēr var būt mānīgs politisks solījums. Par solījuma mānīgumu liecināja gan abu teritoriāli administratīvo departamentu apvienošana, gan arī Francijas valdības nozīmēto uzraugu klātesamība reģionā. Tāpat arī jāatzīmē, ka Nikolā Sarkozī ierosināja šo jautājumu ar mērķi gūt panākumus un Francijas sabiedrības atbalstu gaidāmajās prezidenta vēlēšanās. Svarīgi atzīmēt, ka gadījumā, ja referendumā būtu balsojums par pilnīgu neatkarības piešķiršanu balsojuma rezultāti būtu pozitīvi. Korsikas iedzīvotāji vēlas politisku un ekonomiskās rīcības neatkarību no kontinentālās Francijas.

Ekonomiskās situācijas izvērtējums

Nedaudz vairāk kā 260 tūkstošu iedzīvotāju apdzīvotās Korsikas ekonomika balstās uz tūrismu un ES, Francijas valdības subsīdijām. Katru gadu uz salas ierodas aptuveni divi miljoni tūristu un paredzams, ka tuvāko 30 gadu laikā to skaits varētu dubultoties. Diezgan likumsakarīgi, ka aptuveni 80 % korsikāņu ir nodarbināti pakalpojumu sfērā, 15% ražošanā un 5% lauksaimniecībā. Ņemot vērā ievērojamo tūristu pieplūdumu vasaras mēnešos, uz salas atgriežas arī daļa to korsikāņu, kuri pārējos mēnešos strādā Francijā un citās Eiropas valstīs.

Tomēr neskatoties uz Korsikas pievilcību tūristu acīs, tās izaugsmes tempi ir par 20% zemāki nekā pārējā Francijā, kas ļauj tai saņemt palīdzību no Parīzes un iepriekš arī no Briseles. Svarīgi atzīmēt arī to, ka 2003. gada 8. janvārī laikrakstā „International Herald Tribune” bija atspoguļots jautājums par ekonomisko izaugsmi Korsikā. Lai Francijas valdībai nevajadzētu Korsikai katru gadu piešķirt papildus līdzekļus no nacionālā budžeta, Nikolā Sarkozī lūdza Eiropas Komisijai piešķirt subsīdijas. No 2000. gada līdz 2006. gadam Korsika no Eiropas Savienības ir saņēmusi finansiālu palīdzību 1,2 miljardu eiro apmērā. Ņemot vērā Korsikas attīstību, kas ievērojami pārsniedz jauno ES dalībvalstu ekonomiskos rādītājus, turpmākajos gados tā palīdzību vairs nesaņems. Lai daļēji mazinātu salas iedzīvotāju pretenzijas un neatkarības centienus laika posmā no 2017. līdz 2014. Korsika saņems 1 miljardu eiro.13 Paturot prātā salas izmērus un iedzīvotāju skaitu, šāds, no Francijas nodokļu maksātāju naudas subsidēts ieguldījumu apjoms ir vairāk kā ievērojams.

Papildus slogu Korsikas ekonomikai rada arī salas iedzīvotāju vecumstruktūra. Līdzīgi kā lielākā daļā Eiropas valstu arī Korsikā mirstība pārsniedz dzimstību, taču Korsikā šis process norit vēl izteiktāk. Prognozes liecina, ka tuvāko 30 gadu laikā 30% salas iedzīvotāji būs pensionāri un proporcionāli samazināsies arī darbaspējīgo iedzīvotāju skaits. Sakarā ar Korsikas lēniem ekonomikas izaugsmes tempiem, tuvāko 23 gadu laikā Francijas valdība ierosinās jautājumu par neatkarības piešķiršanu Korsikai. Francija būs ieinteresēta īstenot šādu politisku soli, jo nevēlēsies, lai Korsikas lēnā ekonomiskā izaugsme aizkavē visas Francijas turpmāko attīstību un tās ietekmi, kā arī lomu Eiropā. Ja tuvāko 23 gadu laikā Korsika kļūst par neatkarīgu valsti, tā var cerēt saņemt finansiālu palīdzību no ES un attīstīt savu, no Francijas citiem reģioniem atšķirīgo, sociālo dzīves modeli. Tas pamatā ir tradicionālās vērtības, kā arī videi draudzīga ražošana. Vienlaikus Korsikas iedzīvotāji līdzekļu iedzīvotāji iegūs arī daudz lielāku neatkarību, ņemot vērā, ka patlaban tai šādi lēmumi ir jāsaskaņo ar Francijas valdības pārstāvjiem.

Visi iepriekšminētie faktori liecina, ka Korsikas neatkarība būtu izdevīga gan Francijai, gan pašai Korsikai. Tomēr būtu naivi cerēt, ka Korsika spētu savu neatkarību izkarot. Vienīgā iespēja iegūt pastāvību ir Francijas nevēlēšanās uzturēt salu, kas grauj tās vienotību un dārgi izmaksā. Varam secināt, ka tuvāko 23 gadu laikā Parīze no Korsikas atteiksies.

Vai Lielbritānija pievienosies eirozonai ? 3 daļa

Apvienotās Karalistes ekonomiskās situācijas analīze

Šī ir noslēdzošā daļa analīzei par Lielbritānijas pievienošanos eirozonai, kas saliek visus akcentus un pamato analīzi ar reālās ekonomikas datiem. Tiesa, jāatzīst, ka mūsdienu reālpolitikā politiskie argumenti samērā bieži pārspēj ekonomiskos argumentus un teorētiski iespējams, ka tas varētu notikt arī Apvienotajā Karalistē.

Adaptējot EMS konverģences kritērijus Apvienotajai Karalistei var konstatēt, ka tā atbilst visiem iestāšanās eiro zonā nosacījumiem. Par to liecina tas, ka 2006. gadā Apvienotās Karalistes budžeta deficīts bija 35,4 miljardi sterliņu mārciņas, kas ir ekvivalents 2,7%. Savukārt valdības kopējais parāds bija 571,8 miljardi, kas sastāda 43,5% no iekšzemes kopprodukta. Šie dati tika ziņoti Eiropas Komisijai 2007. gada marta beigās. Savukārt, ja inflācija 2006. gadā bija 2,3%, tad 2007. gada augustā inflācijas līmenis bija samazinājies līdz 1,8% augustā (jūlijā inflācijas līmenis bija 1,9%), kas pilnībā atbilst visiem Māstrihtas līgumā noteiktajiem kritērijiem.

Eiropas Savienības valstis, izpildot EMS konverģences kritērijus un pievienojoties eiro zonai, var rēķināties ar sekojošiem ieguvumiem:

  • Vienota valūta ir izdevīga tirdzniecībai vienotā ekonomiskā telpā, jo atvieglo tirdznieciskos darījumus, atbrīvojot uzņēmējus no riska, kas saistīts ar valūtas kursu svārstībām un zaudējumiem valūtas maiņas darījumos.
  • Vienota valūta sekmē Eiropas Savienības ekonomisko attīstību, jo atbilstoši EMS izveides kritērijiem visās dalībvalstīs ir jānodrošina zema inflācija, sabalansēts budžets un investīcijas veicinošas zemas kredītu procenta likmes.
  • Vienota valūta ir izdevīga ES patērētājiem, jo sekmē cenu līmeņa līdzsvarošanu vai pat pazemināšanu.
  • Vienota valūta ir izdevīga tūristiem, jo, ceļojot Ekonomikas un Monetārās Savienības dalībvalstīs, nav nepieciešamības mainīt naudu un maksāt ar naudas maiņu saistītās komisijas nodevas.

Tā kā jau pašlaik eiro ir nozīmīga loma ārējās tirdzniecības apgrozījumā, Lielbritānijas ieguvumi no pievienošanās eiro zonai un eiro izmantošanas var būt ievērojami. Svarīgākais ieguvums valsts tautsaimniecībai, ieviešot eiro, saistīts ar valūtas riska izzušanu darījumos starp Lielbritāniju un citām ES valstīm. Ar šā riska izzušanu saistītais procentu likmju kritums un ārējās tirdzniecības aktivizēšanās veicina tautsaimniecības izaugsmi. Dalība EMS ir augstākā ES dalībvalstu ekonomiskās integrācijas pakāpe. Tā vienlaikus ir arī ES galvenais instruments ekonomiskās politikas pamatmērķu sasniegšanai – stabilai izaugsmei un zemai inflācijai. Kā atzīst Lūkas Tsoukalis (Loukas Tsoukalis), Ekonomikas un Monetārajai savienībai īstenojoties sekmīgi tiks veicināta gan ekonomiski, gan politiski spēcīgāka un integrētāka ES.

2007. gada 18. maijā Eiropas Centrālās bankas prezidents Žans Kolds Trišē (Jean-Claude Trichet) intervijā laikrakstam „Financial Times Deutschland” uzsvēra, ka Lielbritānijai atsakoties no sterliņu mārciņas un ieviešot eiro tiks attīstīts Eiropas vienotā tirgus darbība. Prezidents Trišē uzskata, ka Lielbritānija, kura ir cieši saistīta ar vienoto tirgu, bez kopējās valūtas nevar pilnvērtīgi funkcionēt. Eiropas Centrālās bankas prezidenta apgalvojumam ir pamats, jo sterliņu mārciņas augstais kurss attiecībā pret citām valūtām būs galvenais faktors Lielbritānijas valdības lēmumā par pievienošanos eiro zonai. Sterliņu mārciņas vērtības pieaugums un prognozējamais procentu likmju kāpums nākotnē var radīt problēmas Lielbritānijas tautsaimniecībā. Sakarā ar to, ka sterliņu mārciņas vērtība ir pārāk augsta attiecībā pret citām valūtām ir izveidojusi uzņēmēju un investoru neapmierinātību. Vairākas lielas kompānijas (piemēram, Hondas prezidenta Takeo Fukui izteikumi) uzsver, ka apsver iespēju vai nu vairāk neinvestēt Lielbritānijā vai arī pavisam pārtraukt uzņēmējdarbību, ja valdība nepievienosies eiro zonai. Savukārt investīciju iztrūkums var radīt bezdarba līmeņa paaugstināšanos, jo trūktu cilvēkiem darbavietu. Bezdarba līmenis Lielbritānijā 2003. gadā bija 3% robežās, bet jau 2007. gadā tas sasniedz 5,4%. Svarīgi atzīmēt arī divus atkarīgi mainīgos. Pirmkārt, Lielbritānijas galvenie eksporta un importa partneri ir ES dalībvalstis (piemēram, Vācija, Francija, Nīderlande, Īrija), kurās norēķina valūta ir eiro. Otrkārt, lieli finansiāli līdzekļi Lielbritānijā tiek ieguldīti mašīnbūves un kuģu būves attīstībā. Savukārt augsts bezdarba līmenis nākotnē var novest pie vispārējā labklājības līmeņa pazemināšanos Lielbritānijā. Lai varētu pārvarēt šo problēmu, prognozējams, ka Lielbritānija ieviesīs eiro, kas uzlabos nosacījumus ārējai tirdzniecībai, investīcijām un līdz ar to ekonomiskajai izaugsmei. Uzņēmēji, kas pašreiz veic norēķinus eiro (skat. atraiskredits-com), valūtas riska likvidēšana nozīmēs ievērojamu izmaksu un risku samazināšanos. Paredzams, ka tuvāko gadu laikā Lielbritānijas valdība, rūpējoties par valsts tautsaimniecisko attīstību, sabiedrībai piedāvās ieviest eiro, kas atbildīs gan valsts galvenās finansu institūcijas (Treasury) noteiktajiem pieciem ekonomikas kritērijiem (five economic tests), gan nacionāli ekonomiskajām interesēm. Sabiedrībai izprotot ekonomiskās izaugsmes nepieciešamību, Lielbritānija pievienosies eiro zonai aptuveni 3 gadu laikā kopš balsojuma izdarīšanas Parlamentā par labu eiro ieviešanai.

Iesakam iepazīties ar šādu papildus literatūru:

  • Baldwin R., Wzplosz C. The Economics of European Integration. 2nd ed. London: The McGraw-Hill, 2006. pp. 380.
  • Rittberger V. German Foreign Policy since unification: theories and case studies. Manchester, New York: Manchester University Press, 2001, pp. 81.
  • Downs A. Ökonomische Theorie der Demokratie. Tuebingen: J.C.B. Mohr (Paul Siebeck), 1968, S. 48.
  • The Guardian Unlimited. An impresive way to say http://politics.guardian.co.uk/euro/story/0,,974314,00.html#article_continue Skatīts: 22.09.2007.
  • Svarīgi atzīmēt, ka dalība Valūtas kursa mehānismā II ir pirmais solis uz Eiropas vienotās valūtas ieviešanu, kas sagatavo valsti dalībai vienotajā monetārajā sistēmā. Lai kļūtu par VKM II dalībnieci, valsts veic nacionālās valūtas piesaisti eiro, nosakot valūtas kursu. Eiro piesaistes (centrālais paritātes) kurss tiek noteikts pēc ārvalstu valūtu tirgus kursiem piesaistes brīdī atbilstoši The WM Company/ Reuters spot kotēšanai.
  • Polasek, W., Amplatz, C. The Maastricht Criteria and the Euro: Has the Convergence Continued? Vienna: Institute for Advanced Studies. Economic Series 133, 2003. pp. 4-6.
  • Christiansen, T. European Integration and Regional Cooperation. In: Baylis, J., Smith, S. The Globalization of World Politics: An Introduction to International Relations. 3rd edition. Oxford: Oxford University Press, 2005. pp. 589-590.
  • Tsoukalis, L. Economic and Monetary Union. In: Wallace, H., Wallace, W. Policy-Making in the European Union. 4th ed. Oxford: Oxford University Press, 2000. pp. 177.
  • Evans-Pritchard, A. Honda tells UK: Join eurozone or lose (May, 5, 2007) www.telegraph.co.uk Skatīts 22.09.2007.

 

 

Vai Lielbritānija pievienosies eirozonai ? 2 daļa

Sabiedriskā domas un politisko faktoru ietekme

Vienotas Eiropas monetārās savienības izveidošana šī gadsimta sākuma bija līdz šim nepieredzēta apjoma valstu vienošanās brīvprātīgi atteikties no savas nacionālās valūtas. Tas tika darīts ar mērķi stiprināt Eiropas vienotību un vienlaikus arī uzlabot tirdzniecību starp valstīm, radīt ekonomiskos ieguvumus. Dažas no ES dalībvalstīm, to vidū arī Lielbritānija atteicās pievienoties eiro zonai, kas daļēji ir skaidrojams ar britu bailēm zaudēt daļu no savas identitāti, atsakoties no savas valūtas. Vienlaikus vērā ņemama ir arī neticība eiro dzīvotspējai un bažas par iespējamo ekonomiskās situācijas pasliktināšanos. Taču, lai arī kādi būtu bijuši cēloņi britu rīcībai, to detalizēts attēlojums nav šī darba mērķis. Tomēr, lai labāk saprastu Londonas rīcību ir nepieciešams nedaudz aplūkot mijiedarbību starp iekšpolitiku un ārpolitiku, kuras rezultātā Lielbritānijas valdība nolēma vēl nepievienoties eiro zonai.

Par pamatu politiķu rīcībai autori pieņem ulilitārā liberālisma koncepciju, kuras ietvaros politiķu galvenā interese ir saglabāt vai uzlabot to amatu pozīcijas. To labums tiek iegūts no amata, ko tie ieņem, nevis no noteiktu politiku realizēšanas. Taču rīcībpolitiku realizēšana interesē vēlētājus, no kuriem lielākais vairums negūst nekādus labumus no atsevišķu, konkrētu politiķu atrašanās amatos. Darbojoties racionāli indivīds izvēlēsies balsot par to politisko spēku, kura rīcība varētu vislabāk apmierināt viņa intereses. Tādejādi, „jo veiksmīgāk politiskais aktieris spēs apmierināt vēlētāju gaidas, jo lielākas būs tā pārvēlēšanas iespējas. Katrs vēlētājs ir sava labuma maksimizētājs un balso par to, kurš tam varētu sniegt vislielāko labumu.” No šīs no ekonomikas teorijas pārņemtās koncepcijas izriet, ka indivīdu, interešu grupu, elitu nostājas un sabiedriskā doma kā sabiedrības interešu un/vai gaidu izpausmes momentuzņēmums iegūs vērā ņemamu ietekmi uz ārpolitikas veidošanu, tādēļ pretošanos sabiedrības vairākuma interesēm ir uzskatāma par iracionālu.

Ņemot vērā, ka sabiedriskās domas aptaujas liecināja, ka aptuveni puse, līdz trīs piektdaļas sabiedriskās domas aptaujās pastāvīgi atbild, ka iebilst pret valsts pievienošanos monetārajai savienībai un arī norāda, ka gadījumā, ja būtu jābalso referendumā viņi rīkotos tāpat un pašu politiķu dalīto nostāju šajā jautājumā, kā arī šaubas par eiro zonas stabilitāti Lielbritānija nolēma nogaidīt.

Sociālajās zinātnēs jau sen ir novērots, ka tikai dažu vārdu izmainīšana, uzrunas formas maiņa uzdodot jautājumu var būtiski izmainīt atbildes, kuras tiek saņemtas no respondentiem. Tāpat arī niansētāku jautājumu uzdošana var palīdzēt atklāt iedzīvotāju patiesās domas. Runājot par valūtas maiņu, viens no būtiskākajiem aspektiem ir ekonomiskie ieguvumi un iedzīvotāju bažas par sava individuālā stāvokļa pasliktināšanos, personīgā labuma samazināšanās. Lielbritānijas gadījumā šo niansi palīdz iezīmēt IPSOS/MORI veiktais pētījums par iedzīvotāju attieksmi pret pievienošanos eiro. Līdzīgi kā citās aptaujās arī šajā aptuveni viena trešdaļa respondentu asi iebilda pret pievienošanos monetārajai savienībai. Izteiktu atbalstītāju loks savukārt bija daudz mazāks, tas veidoja aptuveni 10-15 procentus. Būtiskākie šajā gadījumā ir svārstīgie, kuri veido vairāk kā 50 procentus. Paužot savu nostāju, puse no Lielbritānijas sabiedrības norāda, ka gadījumā, ja viņi būtu pārliecināti, ka valūtas maiņa uzlabotu valsts ekonomiku viņi atbalstītu valsts pievienošanos Eiropas monetārajai savienībai Tādejādi, ja Londona spētu pārliecināt savus iedzīvotājus par ekonomiskajiem ieguvumiem, tie atbalstītu atteikšanos no savas nacionālās valūtas.

Likumsakarīgi, ka pirms eiro zonas izveidošanas atbalstītāju argumenti, lai arī saprotami un loģiski izsekojami nespēja stāties pretī eiro skeptiķu nostājām, kuri šo jautājumu saistīja ar atteikšanos no nacionālās suverenitātes, kalpošanu Eiropas Savienībai un biedēja iedzīvotājus ar ekonomiskajām sekām, kuras tie izjutīs, ja tomēr izlems atbalstīt eiro. Valdības nespēja pārliecināt iedzīvotājus par šī fundamentālā soļa pareizību ir skaidrojamas arī ar pašas valdošās partijas – leiboristu šaubām partijas iekšienē un pašā valdībā. To rezultātā leiboristi bija spiesti ciest sakāvi vienotā konservatīvā bloka un eiro skeptiķu argumentu priekšā. Tikai liberāldemokrāti, kas parlamentā ir izteiktā mazākumā un tādejādi ir apveltīti ar lielāku rīcības brīvību izteica nedalītas simpātijas Eiropas vienotībai. Būtisku iespaidu uz Lielbritānijas premjera Tonija Blēra lēmumu atstāja arī Valsts Bankas ziņojuma par eiro piecu ekonomikas testu neizpildīšanu un no tā izrietošās sekas valsts ekonomikai.

Tomēr neskatoties uz atšķirīgajiem vērtējumiem par eiro ieviešanas lietderību turpmākajā nodaļā centīsimies parādīt, kā pēdējo gadu ekonomiskā attīstība eiro zonas ietvaros un ekonomiskās pārmaiņas Lielbritānijas iekšienē tuvāko desmit gadu laikā radīs nepieciešamību pēc pievienošanās monetārajai savienībai.

Ekonomikas un Monetārās savienības (EMS) konverģences kritēriji

Valsts gatavība dalībai Ekonomikas un Monetārajā savienībā pamatā tiek vērtēta pēc ES dalībvalstu 1992. gadā Māstrihtā noslēgtajā līgumā noteikto iestāšanās EMS konverģences kritēriju izpildes, kas nosaka, ka:

  • valsts budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 3 % no iekšzemes kopprodukta;
  • valdības kopējais parāds nedrīkst pārsniegt 60 % no iekšzemes kopprodukta;
  • ilgtermiņa procentu likmes – parasti valdības 10 gadu vērtspapīru procentu likmes – nedrīkst vairāk kā par 2 % pārsniegt triju ES valstu ar viszemāko inflāciju ilgtermiņa procentu likmju vidējo rādītāju;
  • inflācijas līmenis nedrīkst vairāk kā par 1,5 % pārsniegt triju ES dalībvalstu ar viszemāko inflāciju vidējo rādītāju;
  • valstī ir nodrošināta valūtas kursa stabilitāte attiecībā pret eiro, proti, iekļaujoties Valūtas kursa mehānismā II, divu gadu laikā pirms pievienošanās EMS nacionālās valūtas svārstības attiecībā pret eiro nedrīkst pārsniegt +/- 15%.