Debates par demokrātijas pamatprincipiem palīdz demokrātijas vērtību jēdzienam piedzīvot renesansi. Par pamatvērtībām var uzskatīt kā individuālas tā kolektīvas „fundamentālās pārliecības”, kas kalpo par atbildi uz jautājumiem: „Par kādu personu es gribu kļūt?” un „Kas mēs esam?”* Ja tradicionāli par demokrātijas vērtībām atzīstam brīvību, vienlīdzību un taisnīgumu, tad pašreizējā politiskajā diskursā vairāk iezīmējas sociālfilozofiskās debates. Šī novirziena pārstāvis Čarlzs Teilors (Charles Taylor) no jauna pievērsis uzmanību procesiem sabiedrībā, kuri ir ētiski noteikti. Pretēji neoliberālajām tendencēm politisko lēmumu un procesa regulējumu atstāt tirgus mehānismiem, Teilors uzsver diskusijas nozīmi ētiskā līmenī. Viņaprāt„demokrātiskai sabiedrībai ir nepieciešama vispārēji atzīta definīcija par labu dzīvi.”**
Izmantojot Teilora terminoloģiju, vērtības ir mēraukla, kas definē mūsu identitāti un pavada un motivē mūsu rīcību. Vērtības definē patības situāciju, tās ir ētiskās pārliecības, kas pēc indivīdu vērtējuma iegūst „objektīvu” nozīmi. To, ko varam attiecināt uz indivīdu, varam attiecināt arī uz kolektīviem. Tomēr politiskās telpas atvēršana ētikas konceptiem nedrīkst būt no augšas noteikta, jo tradicionālais skatījums uz pamatvērtībām, kā vairākuma konsenss vairs nav piemērots. Tādā sabiedrībā, kur vienlaicīgi pastāv tik atšķirīgas un reizēm pat nesavienojamas vērtības, vairs nav iespējams atsaukties uz pārpolitiskām, vispārēji izplatītām vērtībām. Līdz ar to, pēc Teilora, demokrātijā nav iespējamas tādas pamatvērtības, kuras varētu pieņemt kā priekšnoteicošās, izņemot pašas demokrātijas formu. Bet tas tādā „diologa-sabiedrībā” nozimētu tikai to, ka spēj vienoties par struktūrām, institūcijām un praksēm, kas nosaka pilsoņu dzīves.
Varam secināt, ka pieaugot vērtību plurālismam par demokrātijas galveno vērtību var uzskatīt iespēju dažādām sabiedrības grupām un indivīdiem realizēt savu dzīvesveidu un iedzīvinot idejas citiem netraucējot. Teorijā viss, protams, skan lieliski, bet praksē spēcīgākās grupas neapšaubāmi centās un vienmēr arī centīsies uzpiest pārējiem savas vērtības kā argumentu izmantojot vēsturi, nacionālismu, vienlīdzību, pilsoņu brīvības un jebkuru citu argumentu. No otras puses, turpinot šādu diskursu ir skaidrs, ka vienā brīdī brīvību galējā realizācija var kļūt par pašas sistēmas sagrāves iemeslu. Brīvības galējās izpausmes vēršas pret jebkādu kontroli, ierobežošanu un galu galā sagrauj tos sociālos un politisko institūtus, kas bija pamatā šādu izpausmju radīšanai. Šajā brīdī process sākas atkal no jauna, jo nepastāvot kontrolei aktivizējas sabiedrības agresīvākā daļa, kas šādā tendencē saredz jaunas iespējas savu vērtību nostiprināšanā.
Iesakam iepazīties ar šādu papildus literatūru:
- Lehmann K. Grundwerte. In: Evangelisches Staatslexikon. (Hrsg.) von der Görres-Gesellschaft, 7. Aufl., Freiburg, Basel, Wien 1986, Bd
- Taylor C. Aneinander vorbei. Die Debatte zwischen Kommunitarismus und Liberalismus. In: Honneth A (Hrsg.): Kommunitarismus. Eine Debatte über die moralischen Grundlagen moderner Gesellschaften. Frankfurt/M.: New York 1993
- Rosa H. Identität und kulturelle Praxis. Politische Philosophie nach Charles Taylor. Frankfurt/M.: New York, 1998.