Sabiedriskā domas un politisko faktoru ietekme
Vienotas Eiropas monetārās savienības izveidošana šī gadsimta sākuma bija līdz šim nepieredzēta apjoma valstu vienošanās brīvprātīgi atteikties no savas nacionālās valūtas. Tas tika darīts ar mērķi stiprināt Eiropas vienotību un vienlaikus arī uzlabot tirdzniecību starp valstīm, radīt ekonomiskos ieguvumus. Dažas no ES dalībvalstīm, to vidū arī Lielbritānija atteicās pievienoties eiro zonai, kas daļēji ir skaidrojams ar britu bailēm zaudēt daļu no savas identitāti, atsakoties no savas valūtas. Vienlaikus vērā ņemama ir arī neticība eiro dzīvotspējai un bažas par iespējamo ekonomiskās situācijas pasliktināšanos. Taču, lai arī kādi būtu bijuši cēloņi britu rīcībai, to detalizēts attēlojums nav šī darba mērķis. Tomēr, lai labāk saprastu Londonas rīcību ir nepieciešams nedaudz aplūkot mijiedarbību starp iekšpolitiku un ārpolitiku, kuras rezultātā Lielbritānijas valdība nolēma vēl nepievienoties eiro zonai.
Par pamatu politiķu rīcībai autori pieņem ulilitārā liberālisma koncepciju, kuras ietvaros politiķu galvenā interese ir saglabāt vai uzlabot to amatu pozīcijas. To labums tiek iegūts no amata, ko tie ieņem, nevis no noteiktu politiku realizēšanas. Taču rīcībpolitiku realizēšana interesē vēlētājus, no kuriem lielākais vairums negūst nekādus labumus no atsevišķu, konkrētu politiķu atrašanās amatos. Darbojoties racionāli indivīds izvēlēsies balsot par to politisko spēku, kura rīcība varētu vislabāk apmierināt viņa intereses. Tādejādi, „jo veiksmīgāk politiskais aktieris spēs apmierināt vēlētāju gaidas, jo lielākas būs tā pārvēlēšanas iespējas. Katrs vēlētājs ir sava labuma maksimizētājs un balso par to, kurš tam varētu sniegt vislielāko labumu.” No šīs no ekonomikas teorijas pārņemtās koncepcijas izriet, ka indivīdu, interešu grupu, elitu nostājas un sabiedriskā doma kā sabiedrības interešu un/vai gaidu izpausmes momentuzņēmums iegūs vērā ņemamu ietekmi uz ārpolitikas veidošanu, tādēļ pretošanos sabiedrības vairākuma interesēm ir uzskatāma par iracionālu.
Ņemot vērā, ka sabiedriskās domas aptaujas liecināja, ka aptuveni puse, līdz trīs piektdaļas sabiedriskās domas aptaujās pastāvīgi atbild, ka iebilst pret valsts pievienošanos monetārajai savienībai un arī norāda, ka gadījumā, ja būtu jābalso referendumā viņi rīkotos tāpat un pašu politiķu dalīto nostāju šajā jautājumā, kā arī šaubas par eiro zonas stabilitāti Lielbritānija nolēma nogaidīt.
Sociālajās zinātnēs jau sen ir novērots, ka tikai dažu vārdu izmainīšana, uzrunas formas maiņa uzdodot jautājumu var būtiski izmainīt atbildes, kuras tiek saņemtas no respondentiem. Tāpat arī niansētāku jautājumu uzdošana var palīdzēt atklāt iedzīvotāju patiesās domas. Runājot par valūtas maiņu, viens no būtiskākajiem aspektiem ir ekonomiskie ieguvumi un iedzīvotāju bažas par sava individuālā stāvokļa pasliktināšanos, personīgā labuma samazināšanās. Lielbritānijas gadījumā šo niansi palīdz iezīmēt IPSOS/MORI veiktais pētījums par iedzīvotāju attieksmi pret pievienošanos eiro. Līdzīgi kā citās aptaujās arī šajā aptuveni viena trešdaļa respondentu asi iebilda pret pievienošanos monetārajai savienībai. Izteiktu atbalstītāju loks savukārt bija daudz mazāks, tas veidoja aptuveni 10-15 procentus. Būtiskākie šajā gadījumā ir svārstīgie, kuri veido vairāk kā 50 procentus. Paužot savu nostāju, puse no Lielbritānijas sabiedrības norāda, ka gadījumā, ja viņi būtu pārliecināti, ka valūtas maiņa uzlabotu valsts ekonomiku viņi atbalstītu valsts pievienošanos Eiropas monetārajai savienībai Tādejādi, ja Londona spētu pārliecināt savus iedzīvotājus par ekonomiskajiem ieguvumiem, tie atbalstītu atteikšanos no savas nacionālās valūtas.
Likumsakarīgi, ka pirms eiro zonas izveidošanas atbalstītāju argumenti, lai arī saprotami un loģiski izsekojami nespēja stāties pretī eiro skeptiķu nostājām, kuri šo jautājumu saistīja ar atteikšanos no nacionālās suverenitātes, kalpošanu Eiropas Savienībai un biedēja iedzīvotājus ar ekonomiskajām sekām, kuras tie izjutīs, ja tomēr izlems atbalstīt eiro. Valdības nespēja pārliecināt iedzīvotājus par šī fundamentālā soļa pareizību ir skaidrojamas arī ar pašas valdošās partijas – leiboristu šaubām partijas iekšienē un pašā valdībā. To rezultātā leiboristi bija spiesti ciest sakāvi vienotā konservatīvā bloka un eiro skeptiķu argumentu priekšā. Tikai liberāldemokrāti, kas parlamentā ir izteiktā mazākumā un tādejādi ir apveltīti ar lielāku rīcības brīvību izteica nedalītas simpātijas Eiropas vienotībai. Būtisku iespaidu uz Lielbritānijas premjera Tonija Blēra lēmumu atstāja arī Valsts Bankas ziņojuma par eiro piecu ekonomikas testu neizpildīšanu un no tā izrietošās sekas valsts ekonomikai.
Tomēr neskatoties uz atšķirīgajiem vērtējumiem par eiro ieviešanas lietderību turpmākajā nodaļā centīsimies parādīt, kā pēdējo gadu ekonomiskā attīstība eiro zonas ietvaros un ekonomiskās pārmaiņas Lielbritānijas iekšienē tuvāko desmit gadu laikā radīs nepieciešamību pēc pievienošanās monetārajai savienībai.
Ekonomikas un Monetārās savienības (EMS) konverģences kritēriji
Valsts gatavība dalībai Ekonomikas un Monetārajā savienībā pamatā tiek vērtēta pēc ES dalībvalstu 1992. gadā Māstrihtā noslēgtajā līgumā noteikto iestāšanās EMS konverģences kritēriju izpildes, kas nosaka, ka:
- valsts budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 3 % no iekšzemes kopprodukta;
- valdības kopējais parāds nedrīkst pārsniegt 60 % no iekšzemes kopprodukta;
- ilgtermiņa procentu likmes – parasti valdības 10 gadu vērtspapīru procentu likmes – nedrīkst vairāk kā par 2 % pārsniegt triju ES valstu ar viszemāko inflāciju ilgtermiņa procentu likmju vidējo rādītāju;
- inflācijas līmenis nedrīkst vairāk kā par 1,5 % pārsniegt triju ES dalībvalstu ar viszemāko inflāciju vidējo rādītāju;
- valstī ir nodrošināta valūtas kursa stabilitāte attiecībā pret eiro, proti, iekļaujoties Valūtas kursa mehānismā II, divu gadu laikā pirms pievienošanās EMS nacionālās valūtas svārstības attiecībā pret eiro nedrīkst pārsniegt +/- 15%.