Vai Lielbritānija pievienosies eirozonai ? 1 daļa

Vienotas Eiropas valstu valūtas izveides pirmsākumi ir meklējami jau 1957. gadu, kad Romā noslēgtais Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, kas aicināja ciešāk koordinēt dalībvalstu ekonomisko politiku. Kopš tā laika dalībvalstis strādājušas, lai integrētu ekonomiku, atvērtu tirgu un stabilizētu savstarpējās valūtas maiņas likmes. 20. gadsimta 70. gados vienotās valūtas ideja nostabilizējās. Kopš tā laika ES dalībvalstis vairakkārt mēģināja ieviest vienotu valūtu, taču šos centienus izjauca ekonomiskā un monetārā nestabilitāte. Visbeidzot 80-to gadu otrajā pusē stabilizējās valūtu maiņas likmes, radot priekšnoteikumus 1989. gada Delora plāna izveidei, kas paredz vienotas valūtas ieviešanu. Pēc tam 1992. gadā tika noslēgts Māstrihtas līgums, kurā iekļauti noteikumi par ekonomisko konverģenci un izstrādāts plāns eiro kā bezskaidras naudas ieviešanai 1999. gadā. Banknotes un monētas tika laistas apgrozībā trīs gadus vēlāk, 2002. gadā (iepazīsti ES vēsturi šeit).

Eiro ieviešana ir radījusi priekšrocības ne tikai tūristiem, cenu novērtēšanā un valūtas maiņas operāciju atcelšanā, bet arī ievērojami atvieglojusi eiro zonas ietvaros strādājošo uzņēmēju darbību. Eiro zonas paplašināšana nākotnē stiprinās šīs priekšrocības un ļaus tās plašāk izmantot Eiropas Savienībā, lai nodrošinātu ekonomisko stabilitāti, un arī tādēļ, ka vienots tirgus ar vienotu valūtu ir daudz efektīvāks nekā tirdzniecība daudzos tirgos ar dažādām valūtām. Samazinās patērētāju un uzņēmumu izmaksas, un tiek veicinātas investīcijas. Eiro vienkāršo dzīvi – ceļojot vai slēdzot darījumus, vairs nav jāmaina valūta. Turklāt vienotā valūta sekmē ekonomisko stabilitāti. Turklāt vienotais tirgus ES padarījis par lielāko tirdzniecības bloku pasaulē, kas ļauj nostiprināt pozīcijas starptautiskajā arēnā. Pāris gadu laikā, kopš eiro ieviešanas tā ir kļuvusi par otro spēcīgāko valūtu pasaulē, uzreiz aiz ASV dolāra. Arī iedzīvotāju skaits eiro zonas ietvaros ir vairāk kā ievērojams, patlaban tas sasniedz 315 miljonus, bet pēc jauno dalībvalstu pievienošanās veidos 415 miljonus iedzīvotāju.

Jāatzīmē arī, ka eiro ieviešana ir arī politisks lēmums. Pēc konfliktu pārpilnās 20. gadsimta pirmās puses Eiropas vadītāji bija stingri apņēmušies stiprināt Eiropas vienotību – tā ir daļa no Eiropas identitātes veidošanas, kurai atsevišķas valstis joprojām pretojas, argumentējot, ka nevēlas zaudēt savu suverenitāti vai ekonomiskos instrumentus.

Pašreiz eiro ir pieņēmušas piecpadsmit dalībvalstis – 1999. gadā eiro pieņēma vienpadsmit valstis, bet pašlaik eirozonā ietilpst jau 18 valstis – Austrija, Beļģija, Francija, Grieķija, Igaunija, Īrija, Itālija, Kipra, Latvija, Luksemburga, Malta, Nīderlande, Portugāle, Slovākija, Slovēnija, Somija, Spānija un Vācija. (Interesanti, ka Igaunija kā Baltijas valstu straujāk augošā ekonomika iestājās eirozonā vairākus gadus pirms Latvijas, kas pozitīvi atspoguļojās arī tās ekonomiskajos rādītājos. Tiesa gan pašreizējie statistikas dati apliecina, ka Igaunijas ekonomika varētu tehniski būt iegājusi recesijas fāzē, kā rezultātā būtiski apgrūtinās patērētāju kreditēšana (skat. eesti sms laenud ilaen.com analīzē)

Ņemot vērā pašreizējo notikumu attīstību varam prognozēt, ka tuvāko 10 gadu laikā monetārajai savienībai varētu pievienoties arī Apvienotā Karaliste. Lai labāk izprastu šo pozīciju, apskatīsim visu pēc kārtas un sāksim ar sabiedriskās domas un politisko faktoru izpēti, kas ir būtisks priekšnoteikums, lai saprastu iekšpolitiskos iemeslus Lielbritānijas pašreizējai nostājai attiecībā pret dalību Eiropas vienotajā monetārajā savienībā.

 

Vērtību plurālisms

Modernās sabiedrības izceļ viena būtiska iezīme – tajās vienlaicīgi sadzīvo vairāki pasaules uzskati un vērtību koncepti. Šie no morālām (vērtību) pārliecībām pārņemtie koncepti nav vispārināmi un tos nav iespējams līdzsvarot ar argumentētu diskursu. Tiem piemīt būtiska atšķirība morālu konceptu un „pareizas” dzīves no/izvērtēšanā. Modernā demokrātija, saskaroties ar vairākām ētiskajām koncepcijām par to, kas ir labs var radīt tikai pamatu atšķirīgo grupu konfliktu un problēmu risināšanai.
Ņemot vērā, ka plurālā sabiedrībā vienlaicīgi pastāv vairākas vērtību sistēmas, kuras daudzos gadījumos nav iespējams ne neitralizēt, ne izlīdzināt ir nepieciešams atrast līdzības, kas spētu šīs vērtību sistēmas savienot un vienlaicīgi būtu pieņemamas visām grupām. Tikai panākot zināmā mērā konsensu par pamatvērtībām brīva demokrātiskā iekārta ir spējīga funkcionēt.

Tomēr ar to nevajadzētu saprast vienas grupas vērtību sistēmas uzspiešanu citām un pasniegšanu kā kopējo izvēli.
Rietumu sabiedrībās 20. gadsimta 80-tajos gados notika ievērojamas pārmaiņas kolektīvajā identitātē un vērtību sistēmā. Sociālo pārmaiņu rezultātā norisinājās kulturāla un politiska polarizācija, kā arī aizvien pieaugošāks sadalījums starp dažādiem dzīvesveidu piekritējiem.1 Saskaņā ar R. Ingelhartu, sociālās pārmaiņas noveda pie vērtību sistēmas pārbīdes. Priekšplānā materiālajām vērtībām izvirzījās postmateriālās vērtības. Tādejādi sabiedrības uzmanības centrā nokļuva nevis iespējamā ienākumu maksimizēšana, bet gan apkārtējās vides (ekoloģijas) vērtības un indivīda dzīves kvalitātes paaugstināšana. Šī iemesla dēļ lielāka uzmanība tika piešķirta līdzdalībai un argumentētām diskusijām un tādā veidā vēl vairāk nostiprinot demokrātiju. Kopumā kopš 1970-tajiem gadiem rietumu sabiedrībās bija iespējams novērot „līdzdalības revolūciju”, kas politiskajā dienaskārtībā ienesa vairākas demokrātiskās pašnoteikšanas formas, kuras 80-tajos gados visvairāk izmantoja dažādas jaunās sociālās kustības.
Atgriežoties pie minimālajām prasībām jeb pamatvērtību kodola, kādam ir jāpiemīt kulturāli plurālām sabiedrībām. Pirmkārt, tas nedrīkst būt iekšēji tik noteikts, lai tiktu uzlūkots kā obligāta prasība visām sabiedrības grupām. Runājot Dž. Raulsa jēdzieniem, politiskajā kopienā ir jābūt sava veida „overlapping consensus” Šis konsensus nedrīkst ietvert visaptverošu koncepciju par to, kas ir labs un nedrīkst to uzspiest visām etniskām un kulturālām grupām.
Raulsa izpratnē taisnības un skaidrā saprāta vērtības ir tās, kuras ļauj nodrošināt plurālismu. Taisnīguma princips šajā ziņā ir galvenās politiskās vērtības5, kurām gan vēl nav pietiekamas, lai nodrošinātu demokrātisku pašpārvaldi. Demokrātijas pamatvērtības plurālistiskā sabiedrībā nevar būt visaptverošas, to mērķis ir politiska integrācija un tās skar tikai politisko kopienu.

Demokrātijas stabilitātei nepieciešamās pamatvērtības nevar tikt tieši pārņemtas no plurālistiskajām sabiedrības struktūrām. Tāpat tās nevar būt tik visaptverošas, lai varētu raksturot dzīvesveidu vai labā koncepciju. Demokrātijas pamatvērtībām ir jābūt iespējamām tikt izvērstām un savienotām arī kopā ar citiem pasaules uzskatiem, vērtību koncepcijām un sistēmām. Tādejādi demokrātijas priekšnoteikums nav spēcīga kolektīva identitāte vai ticība kādai konkrētai reliģijai kā to bieži mēģina uzsvērt dažādi politiskie spēki. Demokrātijai ir jāspēj pilsoņiem pasniegt savu demokrātisko formu kā vērtību pašu par sevi, jo tās atbalsta punkts var būt tikai pati politiskā sabiedrība.

Brīvība neapšaubāmi ir viena no pamatvērtībām ar kurām tiek identificēta demokrātija, tomēr šī brīvība liberālā nozīmē var tikt saprasta arī kā personīgā rīcības brīvība, kuru sargā aizsardzības tiesības. Pie šīm brīvībām kā liberālās demokrātijas pamatvērtība pieder arī reliģijas un apziņas brīvība, kā arī īpašumtiesības.
Daudz lielākā mērā šīs vērtības ir pieskaitāmas pie liberālām aizsardzības tiesībām, kuras kā politiskās vērtības kopumā ir uzskatāmas par demokrātijas pamatu. Blakus brīvībai ir cilvēka cieņa, kurai tāpat būtu nepieciešams būt par pamatu politikas iekārtai. Taču šīs pamatvērtības nav vēl pietiekami precīzas demokrātiskai politiskai iekārtai, turklāt attiecības starp brīvību un cilvēka cieņu ir pārāk neskaidras. Ar šo argumentu diskusijā par pamatvērtībām tiek pievienota vēl viena neskaidrība.

Vērtība un demokrātijas procedurālā pieeja

Reālisma (realistischen denken) domas piekritēji bieži norāda, ka demokrātijai nav nepieciešama balstīšanās uz vērtībām, jo „demokrātija ir tikai metode politisko lēmumu pieņemšanai, ar kuras palīdzību atsevišķi indivīdi konkurences cīņas rezultātā iegūst tautas balsis lēmumu tiesiskai pieņemšanai (Entscheidungsbefugnis)”. Šī, plaši pazīstamā demokrātijas definīcija ir pamats ekonomikas teorijai, paskaidrojot, ka politisku lēmumu pieņemšanai nav nepieciešamas vērtības, bet tikai indivīdu interešu artikulēšana. Vairākuma vara, reprezentācijas princips un vispārējas, brīvas un vienlīdzīgas vēlēšanu tiesības ir viens no procesa noteikumiem, kas jāievēro, lai tautas gribu pārveidotu politiskā lēmumā.
Pret šo „reālistisko” pozīciju tiek izvirzīti iebildumi, ka demokrātijas procesu var novērtēt arī pēc citiem kvalitātes kritērijiem, kuri šajā izpratnē tiek atstāti novārtā. Turklāt demokrātija ir kas vairāk nekā procesu summa, tā ir „politiska kopiena, kas tiek realizēta tikai pilsoņu aktīvas lietošanas rezultātā”.

Vēl jo vairāk, aplūkojot tuvāk attiecības starp vērtībām un lēmumu pieņemšanas procesu, ņemot vērā, ka ar to palīdzību demokrātiskam režīmam ir jāveicina arī sava leģitimitāte. Tādēļ likumsakarīgi rodas jautājums kā šos leģitimitātes priekšnoteikumus varētu atjaunot un nostiprināt. Pilsoņiem ir jābūt pārliecinātiem, ka demokrātijas process darbojas saskaņā ar viņu vērtībām un viņi ar savām tiesībām un pienākumiem šo demokrātisko iekārtu arī atzīst. Demokrātijas process tiek atzīts no pilsoņu puses tikai gadījumā, ja vēl bez lēmumupieņemšanas kvalitātes sniedz arī iemeslus, kādēļ pamatvērtības ir atzīšanas vērtas un pareizas. Tomēr tikai pielietojot tiesības un pienākumus iedzīvotājiem tiek audzināta vērtību apziņa, kas vēlāk pārvēršas par tikumu. Tādejādi demokrātijas process nav neitrāls, bet gan balstās uz priekšnoteikumiem, ka pozitīvas pieredzes gadījumā tiks reproducēts.

Pilsoniskā sabiedrība un pilsoņu iesaistīšanās

Pilsoniskā sabiedrība ir pilsoņu darbības telpa, kura nav saistīta ar valsti vai tirgu. Saskaņā ar demokrštiskām tiesībām tās ievaros veidojas daudz asociāciju. Zem šīm asociācijām slēpjas plašs klāsts ar pilsoņu angažētības veidiem, sākot no brīvprātīgās un pašpalīdzību grupām līdz sabiedriski politiskās iesaistes pilsoņu iniciatīvu grupās un nevalstiskajām organizācijām. No šīm grupām un iniciatīvēm rodas impulsi uz ģimenēm, skolām, kaimiņiem vai pilsētu daļām. Tomēr pilsoniskā sabiedrība orientēta ne tikai uz pilsoniskās sabiedrības infrastruktūras izveidi un demokratizāciju, bet šeit parādās iespējas valstī un sabiedrībā tematizēt tēmu par institūciju un organizāciju demokratizāciju. Savu interešu, vajadzību un grupu identitātes paušanā tiek demonstrēta atklātā pozīcija, kas attīsta politiskās ietekmēšanas veidus. Piedzīvotā pilsoniskā līdzdalība nodrošina politisko izglītošanās procesu.

Mūsu komentārs

Modernai sabiedrībai raksturīgs vērtību plurālisms. Tomēr arī demokrātiskai kārtībai nepieciešams vērtību fundamentālais pamats. Demokrātijas pamatvērtības nedrīkst būt visaptverošs ētikas koncepts, tām jābūt balstītām ar sabiedrības politisko identitāti. Pamatvērtības formulē politisko minimālkonsensu, par ko visatšķirīgākās sabiedrības grupas ir spējīgas vienoties. Tādas liberālās vērtības kā brīvība un cilvēku cieņa ir jāpapildina ar specifiskām demokrātiskām vērtībām kā argumentēšana un līdzdalība. Tomēr šīs vērtības nav iespējams „objektīvi” noteikt no augšas: valsts vai konstitūcijas. Šīm pamatvērtībām jābūt atzītām no pilsoņu puses un tās jāīsteno kā politiskie tikumi. Tāpēc demokrātiskā stabilitāte ir tik ļoti instruēta politiskajā kultūrā, kurā jāglabājas šīm pamatvērtībām un kurā tās tiek reproducētas. Bet demokrātiskam režīmam un procedūrām jābūt tā izveidotām, ka tās ietvaros ir iespējams šīs pamatvērtības realizēt un atbilstoši tām pilsoņi ir spējīgi šīs vērtības uzturēt. Tādā veidā pilsoniskā sabiedrība ir demokrātisko pamatvērtību augsne. Valstij ir jānodrošina veicinošie apstākļi, tai pat laikā jāsaprot, ka šo sfēru valsts nedrīkst pārņemt savā pārvaldībā. Tādā veidā demokrātijas pastāv balstoties uz tādiem vērtību priekšnosacījumiem, kas to sekmē, bet kas to nedrīkst piespiest.

Iesakam iepazīties ar šādu papildus literatūru:

  • Böckenförde E.,W. Staat, Gesellschaft, Freiheit. Studien zur Staatslehre und zum Verfassungsrecht. Frankfurt/M. 1976. S. 23.
  • Buchstein H. Die Zumutungen der Demokratie. Von der normativen Theorie des Bürgers zur institutionell vermittelten Präferenzkompetenz. In: (Hrsg.): Beyme K.,Offe C. Politische Theorie in der Ära der Transformation. PVS-Sonderheft 26/1995, S. 295-324.
  • Cohen J. Arato A. Civil Society and Political Theory. Cambridge/Mass:MIT Press, 1992.
  • Forst R. Kontexte der Gerechtigkeit. Frankfurt/M. 1994.
  • Greiffenhagen M.,Greiffenhagen S. Ein schwieriges Vaterland. Zur politischen Kultur Deutschlands. München, 1979.
  • Greven M.,T. Demokraten fallen nicht vom Himmel. Demokratischer Grundkonsens als Voraussetzung oder Folge demokratischer Politik? In: Klein A.(Hrsg.): Grundwerte in der Demokratie. Bonn-Köln, 1995, S. 30-35
  • Habermas J. Faktizität und Geltung. Frankfurt/M. 1992.
  • Inglehart R. Modernisierung und Postmodernisierung. Kultureller, wirtschaftlicher und politischer Wandel in 43 Gesellschaften. Frankfurt/M.:New York ,1998,
  • Kaase M.The Challenge of the ‚Participatory Revolution‘ in Pluralist Democracies. In: International Political Science Review. Heft 5/1984, S. 299-318
  • Klein A., Schmalz-Bruns R. Politische Beteiligung und Bürgerengagement in Deutschland. Bonn 1997, S. 7-38
  • Lehmann K. Grundwerte. In: Evangelisches Staatslexikon. (Hrsg.) von der Görres-Gesellschaft, 7. Aufl., Freiburg, Basel, Wien 1986, Bd. 2, S. 1131-1137.
  • Marshall T., H. Bürgerrechte und soziale Klassen. Zur Soziologie des Wohlfahrtsstaates. Frankfurt/M.-New York 1992
  • Offe C.,Preuß U., K. Democratic Institutions and Moral Resources. In: Held D.(ed.): Political Theory Today Cambridge/U.K. 1991, S. 143- 171
  • Rawls J. Die Idee des politischen Liberalismus. Frankfurt/M. 1992, S. 293-332.
  • Rosa H. Identität und kulturelle Praxis. Politische Philosophie nach Charles Taylor. Frankfurt/M.: New York, 1998.
  • Schmalz-Bruns R. Reflexive Demokratie. Die demokratische Transformation moderner Politik. Baden-Baden 1995.
  • Schmitt M. Demokratietheorien. Eine Einführung. Opladen 1995.
  • Schumpeter J. Kapitalismus, Sozialismus und Demokratie. 7. Aufl. Tübingen und Basel 1993
  • Taylor C. Aneinander vorbei. Die Debatte zwischen Kommunitarismus und Liberalismus. In: Honneth A (Hrsg.): Kommunitarismus. Eine Debatte über die moralischen Grundlagen moderner Gesellschaften. Frankfurt/M.: New York 1993, S. 103-130
  • Vester M., von Oertzen P., Geiling H., Herrmann T.,Müller D. Soziale Milieus im gesellschaftlichen Strukturwandel. Zwischen Integration und Ausgrenzung. Köln 1993
  • Walzer M. Zivile Gesellschaft und amerikanische Demokratie. Berlin 1992.

Politisko procesu un pilsoniskās līdzdalības kopsakarības

Demokrātijām ir svarīgi, ka pilsoņi spēj vienoties par konfliktu risināšanas veidiem un opozīcijas uzvara vēlēšanās automātiski nenozīmē līdzšinējo privilēģiju, īpašumu vai dzīvības zaudēšanu. Tas uzsver pilsoņu kognitatīvo un procedurālo kompetenču un zināšanu un politisko spriešanas spēju. Tā, piemēram, Dž. Rauls (John Rawls) pieprasa „regulatīvo taisnīguma koncepciju, kura principiālā veidā definētu demokrātiskas valsts ideālus un vērtības, tādā veidā nosakot konstitūcijas mērķus un tās robežas. Bez tam, šim politiskajam konceptam jābūt tā izveidotam, ka pastāvētu cerības, ka tas panāk visaptveroša konsensa izveidi, t.i. tāda konsensa, ko akceptētu pretrunīgās reliģiozās, filozofiskās un morāles mācības.”

Šajā jautājumā skeptiski noskaņotie autori apšauba, ka par visu vairāk demokrātijai nepieciešams ētikas pamats. Viņuprāt, vajadzētu būt uzmanīgiem ar vērtību katalogu sastādīšanu. Īpaši liela skepse valda pret apelēšanu pie vērtībām un vērtībās balstītu konstitūciju. Demokrātijai noteikti nav vajadzīga viens visiem saistošs vērtību horizonts, kas aptver visus „labas dzīves” jautājumus. Bet kā formāla konfliktu regulējoša sistēma, demokrātija ir atkarīga no noteiktām, attiecīgo principu veicinošām vērtībām. Lai arī ir pieņemts, ka demokratizāciju galvenokārt izceļ struktūras un konfliktu risināšanas un gribas veidojošie procesi, nevar noliegt arī to, ka demokrātijām ir jābalstās politiskajā kultūrā. Pēc Manfrēda Šmita (Manfred G. Schmitt) labklājība automātiski neveicina demokrātiju, bet gan tikai nes noteiktas izmaiņas politiskajā kultūrā un sociālajās struktūrās. Bet Ronalds Ingleharts (Ronald Inglehart) parāda, ka demokrātijai industrializācija ir veicinoša, jo sniedz noteiktu kulturālo priekšzīmi, iemācot tādas vērtības, kā autonomiju un pašrealizēšanos, kuras savukārt veicina demokratizāciju.

Dzīvotspējīgai demokrātijai ir nepieciešama to veicinoša politiskā kultūra. No tās attīstās pilsoņu demokrātiskās rīcīborientācijas un veido konfliktregulējošās metodes un demokrātiskās institūcijas. Demokrātijas noteikumiem un metodēm jābūt tādām, kuras veicina pilsoņu līdzdalību. Šī iemesla dēļ svarīgs kļūst arī jautājums par pamatvērtībām. Demokrātijām ir nepieciešami orientieri pilsoņiem un politiskajiem aktieriem, lai balstītu demokrātiskās pamatvērtības. Šie orientieri ir kā demokrātijas stabilitātes kritērijs. Runa par morāliem kritērijiem iepriekš noteica, ka ir pamatvērtības, par kurām ir iespējams veidot politiskā kopienas konsensu. Tomēr kuras no vērtībām var tikt sauktas par pamatvērtībām ?

Lai uz šo jautājumu atbildētu nepieciešams atskats par pilsoņu tiesību un pienākumu attīstību. Liberālās pilsoņu brīvības, tiesības piedalīties politiskajos procesos un sociālās tiesības veido sociālas un demokrātiskās tiesiskās valsts izpratni par pilsoniskumu un pilsoņa statusu. Līdz ar tiesībās ir saistītas arī pilsoņa pienākumi. Pilsoņtiesības rada zināmu pilsoņu dispozīciju apveidu nepieciešamību, kas nav saprotama ar ētikas tikumiem, bet kā politiskā tikumība.6 Savstarpēji atšķiras liberālie, demokrātiskie un sociālās valsts politiskie pilsoņu tikumi. Pie liberāliem tikumiem piemīt: likumu paklausība, gatavība kooperēties, taisnīgums un tolerance. Pie demokrātiskām tikumiem piederošas ir gatavība piedalīties atklātās diskusijās (Partizipation), atbildība (gatavība pieņemt lēmumus arī ilgtermiņā), argumentēšana (gatavība aizstāvēt savu viedokli atklāti), pie sociāliem tikumiem pieder taisnīgums un solidaritāte.

No demokrātijas teorijas viedokļa runa ir par tā saucamo „demokrātijas maģisko trīsstūri”: institucionālais ietvars, pilsoņu tiesības un politiskās kultūra. Šo stūru attiecības pieļauj savstarpējo optimatizāciju un sinerģiju vai kompensācijas efektus. Pie institucionālā ietvara blakus tādām institūcijām, kā Parlaments un konstitūcija, pieskaitāma arī demokrātijas pašpārvaldes procesi. Politiskā kultūra aptver demokrātijas pamatvērtības, kā arī pilsoņu kompetences un kvalifikācijas. Pie tām pieskaitāmas no republikānisma veidojies koncepts par pilsoņu tikumiem. No normatīvā demokrātijas teorijas skatījuma demokrātijas stabilitātes tiesiskais atskaites punkts ietver sevī gan pilsonisko tiesību dimensiju, gan arī prasību pēc augstākas pilsoņu tolerances heterogēnā sabiedrībā. Demokrātiju veicinošai institūcijai nav jādarbojas tikai, lai kompensētu nepietiekošu nepieciešamo politisko kultūru, tā var kalpot arī par demokrātiskas politiskās kultūras radītāju un stabilizētāju.

Politiskā kultūra modernā rietumnieciskā sabiedrībā nevar vairs būt tikai tradicionāla dzīves veida piekopšana, konkrēts ētoss, kas nosaka konkrētu dzīvesveidu. Demokrātiskai politiskai kultūrai jāiztiek ar minimālu pamatvērtību sastāvu. Šim minimālajam sastāvam nav jāgrib normēt visu dzīves veidu, tikai jāpiedāvā pamat konsenss, kurā sakrīt dažādie vērtību orientācijas. Tai pat laikā šim pamatkonsensusam jārada labvēlīga augsne tālākai pilsoņu demokrātisko tikumu attīstībai. Demokrātijas pamatvērtības ir tikai daļa no politiskās kultūras, pār kurām valsts vairs nevar pavēlēt, kuras tā nespēj reproducēt, bet no kurām tā ir atkarīga, kad ir jārealizē demokrātiska lēmumu pieņemšana. Tādā veidā demokrātiskā kārtība ir atkarīga no apstākļiem, ko tā pati nespēj izstrādāt, bet priekš kuru reproducēšanas var tikt pieņemti vairāk vai mazāk veicinoši priekšnosacījumi. „Demokrāti nekrīt (..) no debesīm, vai nerodas, kā atbilde uz pieaugošu bezpalīdzīgo poliskās izglītības apelēšanu”, kā pierāda vairāki pētījumi arī politiskā izglītošana var veikt demokrātijas politisko rīcības orientāciju izkopšanu.

Iesakam iepazīties ar šādu papildus literatūru:

  • Rawls J. Die Idee des politischen Liberalismus. Frankfurt/M. 1992
  • Greiffenhagen M.,Greiffenhagen S. Ein schwieriges Vaterland. Zur politischen Kultur Deutschlands. München, 1979
  • Schmitt M. Demokratietheorien. Eine Einführung. Opladen 1995
  • Inglehart R. Modernisierung und Postmodernisierung. Kultureller, wirtschaftlicher und politischer Wandel in 43 Gesellschaften. Frankfurt/M.:New York ,1998
  • Marshall T., H. Bürgerrechte und soziale Klassen. Zur Soziologie des Wohlfahrtsstaates. Frankfurt/M.-New York 1992
  • Forst R. Kontexte der Gerechtigkeit. Frankfurt/M. 1994.
  • Buchstein H. Die Zumutungen der Demokratie. Von der normativen Theorie des Bürgers zur institutionell vermittelten Präferenzkompetenz. In: (Hrsg.): Beyme K.,Offe C. Politische Theorie in der Ära der Transformation. PVS-Sonderheft 26/1995
  • Offe C.,Preuß U., K. Democratic Institutions and Moral Resources. In: Held D.(ed.): Political Theory Today Cambridge/U.K. 1991
  • Greven M.,T. Demokraten fallen nicht vom Himmel. Demokratischer Grundkonsens als Voraussetzung oder Folge demokratischer Politik? In: Klein A.(Hrsg.): Grundwerte in der Demokratie. Bonn-Köln

Kas ir demokrātijas vērtības ?

Debates par demokrātijas pamatprincipiem palīdz demokrātijas vērtību jēdzienam piedzīvot renesansi. Par pamatvērtībām var uzskatīt kā individuālas tā kolektīvas „fundamentālās pārliecības”, kas kalpo par atbildi uz jautājumiem: „Par kādu personu es gribu kļūt?” un „Kas mēs esam?”* Ja tradicionāli par demokrātijas vērtībām atzīstam brīvību, vienlīdzību un taisnīgumu, tad pašreizējā politiskajā diskursā vairāk iezīmējas sociālfilozofiskās debates. Šī novirziena pārstāvis Čarlzs Teilors  (Charles Taylor) no jauna pievērsis uzmanību procesiem sabiedrībā, kuri ir ētiski noteikti. Pretēji neoliberālajām tendencēm politisko lēmumu un procesa regulējumu atstāt tirgus mehānismiem, Teilors uzsver diskusijas nozīmi ētiskā līmenī. Viņaprāt„demokrātiskai sabiedrībai ir nepieciešama vispārēji atzīta definīcija par labu dzīvi.”**

Izmantojot Teilora terminoloģiju, vērtības ir mēraukla, kas definē mūsu identitāti un pavada un motivē mūsu rīcību. Vērtības definē patības situāciju, tās ir ētiskās pārliecības, kas pēc indivīdu vērtējuma iegūst „objektīvu” nozīmi. To, ko varam attiecināt uz indivīdu, varam attiecināt arī uz kolektīviem. Tomēr politiskās telpas atvēršana ētikas konceptiem nedrīkst būt no augšas noteikta, jo tradicionālais skatījums uz pamatvērtībām, kā vairākuma konsenss vairs nav piemērots. Tādā sabiedrībā, kur vienlaicīgi pastāv tik atšķirīgas un reizēm pat nesavienojamas vērtības, vairs nav iespējams atsaukties uz pārpolitiskām, vispārēji izplatītām vērtībām. Līdz ar to, pēc Teilora, demokrātijā nav iespējamas tādas pamatvērtības, kuras varētu pieņemt kā priekšnoteicošās, izņemot pašas demokrātijas formu. Bet tas tādā „diologa-sabiedrībā” nozimētu tikai to, ka spēj vienoties par struktūrām, institūcijām un praksēm, kas nosaka pilsoņu dzīves.

Varam secināt, ka pieaugot vērtību plurālismam par demokrātijas galveno vērtību var uzskatīt iespēju dažādām sabiedrības grupām un indivīdiem realizēt savu dzīvesveidu un iedzīvinot idejas citiem netraucējot. Teorijā viss, protams, skan lieliski, bet praksē spēcīgākās grupas neapšaubāmi centās un vienmēr arī centīsies uzpiest pārējiem savas vērtības kā argumentu izmantojot vēsturi, nacionālismu, vienlīdzību, pilsoņu brīvības un jebkuru citu argumentu. No otras puses, turpinot šādu diskursu ir skaidrs, ka vienā brīdī brīvību galējā realizācija var kļūt par pašas sistēmas sagrāves iemeslu. Brīvības galējās izpausmes vēršas pret jebkādu kontroli, ierobežošanu un galu galā sagrauj tos sociālos un politisko institūtus, kas bija pamatā šādu izpausmju radīšanai. Šajā brīdī process sākas atkal no jauna, jo nepastāvot kontrolei aktivizējas sabiedrības agresīvākā daļa, kas šādā tendencē saredz jaunas iespējas savu vērtību nostiprināšanā.

Iesakam iepazīties ar šādu papildus literatūru:

  • Lehmann K. Grundwerte. In: Evangelisches Staatslexikon. (Hrsg.) von der Görres-Gesellschaft, 7. Aufl., Freiburg, Basel, Wien 1986, Bd
  • Taylor C. Aneinander vorbei. Die Debatte zwischen Kommunitarismus und Liberalismus. In: Honneth A (Hrsg.): Kommunitarismus. Eine Debatte über die moralischen Grundlagen moderner Gesellschaften. Frankfurt/M.: New York 1993
  • Rosa H. Identität und kulturelle Praxis. Politische Philosophie nach Charles Taylor. Frankfurt/M.: New York, 1998.

Stratēģiskās analīzes pārsteigumi un to ietekme

Līdzšinējā Latvijas pieredze liecina, ka lēmumu pieņemšana bez stratēģiskās analīzes noved ne tikai pie problēmām īstermiņā, bet arī ilgtermiņā. Lai arī politiskā elite jebkurā valstī un arī jebkurš indivīds vienmēr darbojas nepietiekamas informācijas apstākļos, tomēr šādas politikas sekas mēs ļoti labi varam redzēt gan personīgā, gan valsts līmenī. Sākotnēji nenovērtēti attīstības scenāriji, piemēram, Latvijas iedzīvotāju masveida emigrācija uz ārvalstīm pēc iestāšanās Eiropas Savienībā vēlāk kļūst par vienu no galvenajām rīcībpolitikas problēmām. 

Stratēģiskie šoki un to sagatavošanās iespējas

Vai no stratēģiskajiem pārsteigumiem ir iespējams izvairīties ? Diemžēl, nē. Ja aplūkojam jebkuru vēstures posmu 20. vai 21. gs 30 gadu periodā, tad atklāsim, ka pilnīgi visas nākotnes prognozes ilgākā periodā ir izrādījušās nepareizas. Jebkurā no šiem laika posmiem notiek viens, vai vairāki notikumi, kas iepriekš netika prognozēti vai pienācīgi novērtēti. Pirmais pasaules karš, datoru izgudrošana un globāla izplatība, PSRS sabrukums vai 11. septembra notikumi ir daži no šādiem piemēriem. Atskatoties pagātnē mēs varam mēģināt sevi pārliecināt, ka tas bija prognozējams un atrast tam dažādus pierādījumus, taču tas nemazina to, ka tā konkrētajā brīdī šādas iespējamības netika ņemtas vērā.

Lai cik dīvaini tas arī neliktos ne individuālā līmenī, ne sociālajā zinātnē, ne politikā stratēģiskā analīze gandrīz nekad neņem vērā stratēģisko pārsteigumu iespējamību. Lai arī šo notikumu potenciālās sekas un reālā ietekme padara veikto analīzi un nākotnes plānus lielā mērā bezjēdzīgus vai pat kaitnieciskus, tas netiek ņemts vērā. Izņēmums lielā mērā ir militārie stratēģi, kas cenšas paredzēt ne tikai zināmos nezināmos, bet arī nezināmos nezināmos, taču ne vienmēr tas, protams, izdodas vai tiek piešķirti attiecīgi līdzekļi, lai sagatavotos.

Kopumā varam secināt, ka pasargāt sevi no stratēģiskajiem pārsteigumiem pilnīgi nav iespējams, taču varam censties pienācīgi sagatavoties. . Novērotāja izejas pozīcija ir izšķirošais faktors, jo, kas vienam pētniekam/politikas veidotājam/uzņēmējam vai valsts vadītājam var likties kā pārsteigums, otram ir ir paredzama notikumu attīstība.  Kad atmesta augstprātība, nākamais solis ir savas ievainojamība apzināšanās un atvērtības palielināšana pret neierastām idejām vai prognozēm. Jebkura ilgtermiņa stratēģiskā analīze vai pat operacionālā analīze bez šādas darbības daudzos gadījumos nebūs vairāk kā pāris grašus vērta.