2018. gads iezīmējas Latvijas vēsturē kā gads, kad iedzīvotāju skaits Latvijā nepārprotami ir noslīdējis zem 2 miljoniem. Iespējams, ka tas notika jau 2016. gadā vai pat gadu ātrāk, taču precīza statistika iepriekš nebija pieejama. Tas nozīmē, ka Latvijas simtgadi mēs sagaidīsim ar mazāku iedzīvotāju skaitu nekā tās dibināšanas brīdī. Vairāki kari, brīvprātīgā un piespiedu emigrācija,kā arī zemā dzimstība ir galvenie iemesls, kādēļ iedzīvotāju skaits nav lielāks. Ja atceramies, tad vēl 1989. gadā Latvijā dzīvoja 2,7 miljoni cilvēku. Zaudēt 19 gadu laikā 700 tūkstošus nav joka lieta un līdzinās kādai globālai epidēmijai var karadarbībai. Patiesībā notika gluži pretējais – Latvija kļuva brīva un brīvo ļaužu pūlis kā upe aizpeldēja prom labākas dzīves meklējumos.

Nav noslēpums, ka tieši ekonomiskie faktori ir galvenais iemesls, kādēļ novērojams pēdējais emigrācijas vilnis. Jaunieši, vīri un sievas spēka gados dodas strādāt mazkvalificētus darbus uz attīstītajām Rietumeiropas valstīm, galvenokārt, Īriju, Angliju un Vāciju, mazāk uz Skandināviju. Tur viņi iegūst to pēc kā tiecās Latvijā – materiālo komfortu un drošību pēc rītdienas. Ilgtermiņā tas nozīmē pārcirstas saknes ar dzimteni, sirdsapziņas pārmetumus, bērnus vai labākajā gadījumā mazbērnus, kas vairs nerunās latviešu valodā.

Vieta nepaliks tukša

Vērojot globālos procesus, t.sk. klimata pārmaiņas un demogrāfiskās tendences pasaulē varam redzēt, ka pretēji situācijai Latvijā, citur iedzīvotāju skaits palielinās. Pat salīdzinot ar Rietumeiropu, varam redzēt, ka šeit dzīvo 3 – 6 reizes mazāk cilvēku nekā varētu. Tas nozīmē, ka ilgākā perspektīvā Latvijā ieradīsies papildus vairāki miljoni iedzīvotāji. Šādā brīdī pat nebūs svarīgi, vai tie ir eiropieši, āfrikāņi vai aziāti, lai arī ar pirmajiem būtu vieglāk sadzīvot. Dabas likumi nosaka, ka izdzīvo stiprākais un, situācijai nemainoties, latvieši dodas pretī iznīcībai. Atšķirībā no Krievijas, kas var atturēt cituvalstu pilsoņu masveida ierašanos ar kodolieročiem un armiju, Latvijai šādi rīki nav pieejami. Arī Eiropas valstis, sastopoties ar migrantu pieplūdumu no Tuvo austrumu valstīm, spēja vien noplātīt vien rokas.

Pagaidām mūs glābj vien tas, ka ekonomiskā situācija Latvijā nav spīdoša un arī laikapstākļi nav tie pievilcīgāki. Ilgtermiņā tomēr tas nebūs nekāds glābiņš, jo jau tagad siltajās Eiropas zemēs ir novērojami izteikti sausuma periodi, zeme kļūst neapstrādājama un pat latviešu citadelē Barselonā ūdens vasaras sezonā nav pietiekami daudz, lai pietiktu visiem. Šādā perspektīvā raugoties, Latviju ar tās ūdens resursiem var uzskatīt par zaļo paradīzi un tieši tādu to arī redzēs tie, kas šeit ieradīsies, glābjoties no klimata pārmaiņu izraisītajām sekām.

Atklāts paliek jautājums, vai situāciju vēl ir iespējams uzlabot. No vienas puses, augstāki dzimstības rādītāji varētu viest cerību, taču tas neko nespēs dot, ja visi jaundzimušie kopā ar ģimenēm dosies prom. Ilgtermņā mūs var izglābt tikai ekonomikas augšupeja vai apziņa, ka citur ir sliktāk. Abos scenārijos katram pašam ir jāvērtē, kā nodzīvot šo dzīvi un pēc tam kaut vai ūdensplūdi. Tie, kas šobrīd strādā ārzemēs, šķiet jau savu izvēli ir izdarījuši par labu individuālajiem labumiem, nevis valsts nākotnei. Laiks rādīs, vai daļa no viņiem atgriezīsies. Pasaules prakse liecina, ka iespējas ir salīdzinoši nelielas, jo 5 gadu laikā viņi iedzīvojas svešumā un arī atalgojuma līmenis tur ir cits.

Jebkurā pārvaldes līmenī naudas plūsmai ir būtiska nozīme uz visiem apkārtējiem procesiem. Individuālā līmenī kredītsaistības, kuru apmērs pārsniedz mājsaimniecības budžetu var novest pie veselas virknes problēmām. Apstākļos, kad šāda situācija kļūst hroniska, ir nevis jāslēpjas, bet jāmeklē situācijas risinājums. Zemākas procentu likmes, ilgāks atmaksas periods un rezultātā mazāks ikmēneša maksājums ir rezultāts, kas būtu jāsasniedz. Kredītu pārkreditēšana var nodrošināt šādu iespēju, taču tikai pie nosacījuma, ka aizdevējam liksieties pietiekami interesants un atbildīsiet vairākiem kritērijiem. Cilvēkiem, kuriem naudas plūsmas problēmas ir hroniskas var nākties secināt, ka viņu atbilstība nav tik augsta kā varētu vēlēties. Ja ienākumi ir strauji samazinājušies un pārskatāmā nākotnē uzlbojumi nav redzami, arī kreditors, visticamāk, nevēlēsies sadarboties ar šādu cilvēku.

Problēmatiski aizdevumi un problēmatiski klienti nevienam nav vajadzīgi, jo vēlāk zaudējumus var nākties norakstīt. Risku vēl vairāk palielina tas, ka Latvijā ir ieviesta maksātnespējas procedūra, kas ļauj iedzīvotājiem 1 – 3 gadu laikā atbrīvoties no parādiem, maksājot par to kreditoram vien simbolisku summu. Jārēķinās gan, ka izvēloties bankrotēt un maksāt parādu saskaņā ar saistību plānu būs jāpārdod visi īpašumi un uzturlīdzekļu apjoms kļūs minimāls. Tie cilvēki, kas saskaras ar šādu problēmu parasti cenšas atrast darbu, kurā tiek maksāts aploksnē, t.i. apjejot bankas un nemaksājot nodokļus. Šādā veidā viņi panāk, ka var saglabāt ierasto dzīves veidu, bet maksātnespējas administratoram norāda, ka ienākumi ir minimāli vai nekādi. Galvenais zaudētājs šādās situācijās neapšaubāmi ir tieši aizdevējs – banka vai nebanku kreditors, līdz ar to ir likumsakarīgi, ka klienti tiek vērtēti aizvien stingrāk.

Parādu restrukturizācijas iespējas

Pārfinansējot saistības pie cita kreditora, notiek veco parādu pārņemšana. Tas nozīmē, ka aizdevējs sedz iepriekšējās parādsaistības un noslēdz ar klientu jaunu līgumu, kas paredz parāda atmaksas jauno kārtību un nosacījumus. Darījuma ietvaros notiek pieteikuma izvērtēšana un tiek izvērtēts klienta kredītreitings (credit score), ienākumi, saistības, apgādājamo skaits un citi faktori. Apstākļos, kad kredītņēmējs atbilst uzņēmuma prasībām rodas iespēja vienoties par sadarbības nosacījumiem. Šāds variants var būt izdevīgs tiem klientiem, kas iepriekš ir slēguši līgumu situācijā, kad nebija izvēles iespēja. Šobrīd kredītiestādes piedāvā izdevīgākus nosacījumus un pat swedbank ir sākusi reklamēt savas kredītkartes internetā. Tas nozīmē, ka Latvijas ekonomika sāk lēnām atkopties, bet nekustamie īpašumi kļūs aizvien dārgāki. Ja Jūs esat uz robežas, kur bankām nav iespējams saprast, vai esat uzticams, jārēķinās, ka pārkreditācijas pieteikums, visticamāk, tiks noraidīts.

Trekno gadu periodā kredītiestādes apdedzinājās un zaudēja vairākus simtus miljonus eiro. Šobrīd situācija ir uzlabojusies gan pasaules mērogā, gan Latvijā, taču banku īpašnieki un arī vadošie darbinieki nevēlas atkārtot pagātnes kļūdas. Rezultātā jauni darījumi tiek slēgti piesardzīgāk. Patlaban varam prognozēt, ka ir jāpaiet vairāk kā 10 gadiem, lai nomainās darbinieki, tiek zaudēta institucionālā atmiņa un tad varam sagaidīt jaunu nekustamo īpašumu burbuli. Cilvēkiem, kam vajadzīgs apvienot aizdevumus vienā maksājumā vai pārfinansēt tikai vienu kredītu nav laiks gaidīt un ir jārīkojas tagad. Ārvalstīs šāds pakalpojums tiek izmantots regulāri, bet Latvijā mēs esam mazliet aizkavējušies. Tajā pašā laikā varam prognozēt, ka situācija tuvākajos gados mainīsies un refinansēšana kļūs aizvien pieprasītāka.

Termiņš uz kuru tiek slēgts līgums katram klientam ir atšķirīgs, taču jārēķinās, ka pārkreditēt uz laiku līdz 10 gadiem un ilgāk ļaus tikai komercbankas. Mazākiem spēlētājiem maksimālais termiņš parasti nepārsniedz 3 – 5 gadus. Tas nozīmē, ka ilgtermiņa aizdevumu pārkreditēšanas iespējas ir vairāk un līdz ar to arī būs lielākas iespējas izvēlēties sev atbilstošāko piedāvājumu.

Globālā mērogā saistību pārfinansēšanu veic ne tikai privātpersonas, bet arī valstis. Arī Latvijas Finanšu ministrija regulāri pārfinansē savas kredītsaistības un procentos mēs ik gadu samaksājam vairāk kā 300 miljonus eiro. Kurā brīdī sāksim atmaksāt pamatsummu, par to neviens skaļi nerunā, jo šobrīd šādas iespējas faktiski vēl nav.

Latvijas Rebublikas līdzīgi kā citu valstu budžets tiek veidots kā kompromiss starp daudzu ministriju, nozaru, politiskās un ekonomiskās elites interesēm. Spilgtākais apliecinājums tam ir jau gadiem iedibinātā tradīcija atvēlēt vairāk naudu tām pašvaldībām, kuru vadītāji vai vismaz deputātu vairākums nāk no koalīcijas partijām. Vai tas atbilst visas Latvijas tautas interesēm ? Protams, ka, nē, taču, lai parādītu vēlētājiem, ka iekļūšana Saeimā garantē viņiem vai vismaz viņu pilsētām papildus labumus var nest bonusus nākamajās pašvaldību un arī Saeimas vēlēšanās. Valsts budžeta prognozētie ieņēmumi 2015. gadā veidoja 7,292 miljardus eiro, bet izdevumi 7,639 miljardus eiro. Tādējādi budžeta deficīts bija -1,4% no IKP, kas nav daudz, taču zinot Latvijas ekonomikas mazo apmēru un salīdzinoši lielās parādsaistības šāda budžeta veidošanas taktika neliekas pārlieku saprātīga. Bijušais finanšu ministrs Andris Vilks jau norādīja, ka starptautiskajiem aizdevējiem veicamie maksājumi ik gadu veido vairāk kā 300 miljonus eiro (procenti), kas būtībā sagrauj Latvijas iespējas ieguldīt vairāk līdzekļus izglītībā un veselības pakalpojumu nodrošināšanā. Šīs starptautiskās kredītlīnijas atmaksa ir viens no izaicinājumiem, kas ir jāuzņemas jau tuvākajām valdībām. Protams, pie pašreizējām vēsturiski zemajām aizņemšanās likmēm var nelikties loģiski atmaksāt aizdevumu, tajā pašā laikā mums ir labāki veidi, kā tērēt naudu, nevis maksāt katru mēnesi procentus. Ja Latvijas valsts būtu parasts iedzīvotājs, kuram vajadzīgs aizdevums, tad aizņemties atkārtoti pie tik lieliem parādiem nebūtu iespējams. Pat kredītlīnija, kas ir pakalpojums, kas ļauj noteikt savu kredītlimitu un izlietot, cik vajadzīgs netiktu piešķirts.

Atgādināsim, ka laika posmā pēc 2008. gada Latvijai tika piešķirta starptautisko aizdevēju (SVF, EK) kredītlimits 7 miljardu eiro apmērā, no kuriem Latvija reāli izlietoja nedaudz vairāk par 4 miljardiem eiro. Situācija, kad trekno gadu pašā karstumā Latvijai bija pēkšņi vajadzīgs tik liels aizdevums daudziem bija šoks. A. Slakteris šajos apstākļos izteicās, ka radusies situācija ir nothing special par ko izpelnījās mūžīgu slavu starp politiķiem negatīvā nozīme, protams.

Pārskatāmā nākotnē – pie krītoša iedzīvotāju skaita un starptautiskas nestabilitātes ir grūti prognozēt, ka Latvija varētu spēt atmaksāt ne tikai procentu likmes, bet arī pamatsummas maksājumus. Viens no papildus riskiem, kas var rasties ir pieaugošas procentu likmes, kā atbilde uz problēmām ASV ekonomikā (pēc OPEC valstu pārējas uz maksājumiem par naftu nacionālā valūtā). Ja problēmas sāksies pasaules lielākajā ekonomikas virzītājspēkā ASV, tad tās neglābjami atspoguļosies arī Eiropā, Latvijā, Rīgā un pat Krievijas pierobeža esošajā Krāslavā vai Zilupē. Tas viss var radīt iedzīvotājiem aizvien lielākas vajadzības pēc aizņemšanās internetā situācijas, kad rodas steidzami tēriņi. Latvijas valstij vajadzētu nodrošināt, ka, gatavojoties šādam scenārijam, tiktu veidots valsts finansiālās drošības iekrājums, kas ļautu pārciest grūtos laikus. Krievija savu finanšu spilvenu izlietoja pāris gados un tagad ir spiesta būtiski samazināt savus izdevumus. Latvijas iedzīvotājiem tas vēl nedraud, taču par nākotni neviens šobrīd nevar būt drošs.

Latvijas valsts ārējais parāds 2016. gada janvārī veidoja 7,973 miljardus eiro, bet iekšējais parāds 1,251 miljardu eiro. Tas nozīmē, ka gada laikā Latvijas ārējais parāds ir pieaudzis par vairāk kā 300 miljoniem eiro. Ja mēs reizēm runājam par to, ka nepieciešams samazināt valsts ārējo parādu, tad tagad redzam, ka vārdi ne vienmēr saskan ar darbiem. Detalizētu informāciju par Latvijas ārējo un iekšējo parādu iespējams iegūt Valsts kases mājaslapā, sadaļā Oficiālais mēneša pārskats par valsts ārējo parādu. Lauvas tiesu no ārējā parāda veido ilgtermiņa aizņēmumi – 4,485 miljardi eiro. Salīdzinoši krietni mazāku daļu veido pašvaldību aizņēmumi un īstermiņa aizņēmumi. Otra lielākā pozīcija ir ārējo valūtu parāds, kas veido 2.087 miljardus eiro

Baltijas un sevišķi Latvijas iedzīvotāji jau tradicionāli ir izcēlušies ar daudziem inovatīviem risinājumiem. Interneta tehnoloģiju ieviešanas jomā Latvija kopā ar Igauniju ir pionieri tādās jomās kā interneta norēķini, komunikācijas, balsošana vēlēšanās. Attiecībā uz finansējuma piesaisti privātpersonām, interneta straujā attīstībā ir nesusi nozīmīgas pārmaiņas. Šobrīd aizņemšanās iespējas Latvijas online telpā ir krietni augstākas nekā Vācija, Francijā, Lielbritānijā vai Čehijā. Nebanku kreditēšanas sektors šajā ziņā izceļas ar sevišķi inovatīviem risinājumiem, ļaujot iegūtu īstermiņa aizdevumus pat 15 minūšu laikā. Lielākā daļa patēriņa kredītu devēju piedāvā aizdevumus ar termiņu līdz 30 dienām, taču ir arī piedāvājumi, kas ļauj aizņemties pat uz laiku līdz 1 gadam un ilgāk. Viena no jomām, kas tiek pakļauta rūpīgākai kontrolei ir ātrie kredīti ar sliktu kredītvēsturi. Iedzīvotāji, kas iepriekš pieļāvuši būtiskus pārkāpumus attiecībā pret kredītiestādēm vai mazajiem aizdevējiem nevar cerēt uz aizdevuma saņemšanu. Kreditori noraida arī tādus pieprasījumus, kurus izsaka cilvēki, kas ilgstoši un lielā apmērā nav maksājuši līzinga vai citus maksājumus. Attiecībā pret mazajiem parādniekiem, kas aizmirsuši samaksāt dažus eiro par mobilo tālruni vai komunālajiem pakalpojumiem īpašas sankcijas netiek vērstas. Protams, vienmēr pastāv arī tādi uzņēmumi, kas principā neaizdod naudu klientiem, kas iekļauti parādnieku reģistros, lai arī varētu to darīt.

Ja mikro kreditēšanas tirgus neliekas gana pievilcīgs un ir vēlme saņemt lielāku aizdevmu, jālūko, ko piedāvā patēriņa aizdevumi. Privātpersonas šo pakalpojumu var saņemt gan internetā, gan dažādās komercbankās, kas apkalpo privātpersonas. DanskeBank nesen gan paziņoja, ka nodod privātpersonu kreditēšanas portfeli Swedbank un pāriet tikai uz lielo un juridisko personu apkalpošanu, taču tā nebūt nav vienīgā komercbanka Latvijā. Aizdevums patēriņa vajadzībām līdz 3000 eiro vai pat 5000 eiro ir pieejams bez ķīlas. Lai to iegūtu var tikt prasīts galvotājs, taču iedzīvotājiem ar augstiem ienākumiem tas netiek prasīts. Vienlaikus, ņemot vērā iedzīvotāju pirktspēju, vairums izvēlas patēriņa aizdevumu līdz 1000 eiro. Šāda summa ir pietiekama, lai piepildītu nelielus mērķus, taču ņelauj veikt lielākus pirkumus vai ieguldījumus.

Pats lielākais pirkums, ko savas dzīves laikā veic absolūti lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju ir nekustamā īpašuma iegāde. Kredīts nekustamā īpašuma iegādei var sasniegt pat 100 tūkstošus eiro un vairāk. Termiņš parāda atmaksai svārstās no 1 gada līdz pat 40 gadiem un reti, kurš rēķina, vai spēs atmaksāt parādu dzīves laikā. Tam spilgts pierādījums bija 2008. – 2012. gada ekonomiskā krīze, kuras laikā savus iekrājumus zaudēja daudzi un vēl lielāka daļa bija spiesta pamest īpašumus un emigrēt uz ārvalstīm. Rezultātā vairāki simti tūkstoši Latvijas iedzīvotāju iztiku pelna ārvalstīs, galvenokārt, Īrijā, Lielbritānijā un Vācijā. Saskaņā ar statistikas datiem viņi ik gadu uz Latviju pārsūta vairākus miljardus eiro, kas ir nozīmīgs atbalsts gan Latvijas ekonomikai, gan mājās palicējiem tuviniekiem.

Līdz ar PSRS sabrukumu Polija un citas Austrumeiropas valstis ieguva de facto neatkarību no Krievijas. Kādreizējā politiskā elite – komunisti – ātri vien samierinājās ar jaunajām pārmaiņām un kļuva par ekonomisko eliti, kas privatizēja lielāko daļu tautas resursu. Atkarībā no aplūkotās valsts šī tendence bija vājāk vai stiprāk attīstīta, bet kopējais virziens bija vienots. Tas attiecās ne tikai uz lauksaimniecības, rūpniecības sektoru, bet arī jaunizveidotu banku un finanšu nozari. Vienlaikus katrā no Austrumeiropas valstīm tika veidoti vismaz daļēji politiskās elites ierobežojošie mehānismi, kas nepastāvēja PSRS un Varšavas pakta valstīs pirms tam. Kādēļ elite pieļāva šādu mehānismu veidošanos, vai tā bija tikai formalitāte, kas praksē netika ievērota un tika radīta lai apmierinātu ārvalstu delegācijas ?

Polijas finanšu sistēma

Polijas finanšu sistēmā tāpat kā citās Austrumeiropas valstīs dominē bankas, no kurām liela daļa ir ārvalstu banku meitasuzņēmumi Polijā. Ņemot vērā Polijas plašo tirgu un iedzīvotāju maksātspēju, Polijas finanšu tirgus kļuva par intereses objektu daudziem. Globālās ekonomiskās krīzes un interneta izplatības pieauguma dēļ valstī aizvien aktīvāk sāka izplatīties tā dēvētie ātrie aizdevumi, kas tika piedāvāti jau 18 gadus sasniegušiem jauniešiem (poliski – kredyty przez internet dla bezrobotnych od 18 lat). Tā rezultātā mikrokredīti kļuva par daudzu mājsaimniecību neatņemamu ikdienas sastāvdaļu. Daļa no šīm mājsaimniecībām bija spiesti regulāri maksāt procentus par kredīta termiņa pagarināšanu, jo nespēja atmaksāt finanšu līdzekļus savlaicīgi.  Vienlaikus Polijā ienāca arī ārvalstu, sevišķi Vācijas, Lielbritānijas un Francijas banku meitasuzņēmumi. Vērts atzīmēt, ka Latvijā tirgus niecīgā iemesla dēļ savu klātbūtni nostiprināja, galvenokārt, kaimiņos esošās skandināvu bankas – Swedbank, SEB, Nordea, DNB u.c.

Arējā ietekme

Nenoliedzami daudzi autori, kā vienu no cēloni institucionālajām reformām uzsver ārēju aktieru ietekmi. Starptautiskās pārnacionālās organizācijas – Eiropas Savienība, Starptautiskais valūtas fonds, Pasaules banka un citu līdzīgu institūciju eksperti Polijā tika sagaidīti atplestām rokām. Pastāvēja uzskats, ka jo tālāk no sociālisma vadības metodēm un ieražām, jo labāk. Diemžēl pārmērīgi liberālisma centieni nereti noveda pie cita rezultāta – rūpniecības vājināšanas, nevienmērīgas sabiedrības attīstības un noslāņošanās.

Šiem procesiem vajadzēja sadzīvot ar veco administrācijas darbinieku atrašanos savās iepriekšējās vietas un veco domāšanu. Pieredze liecina, ka ar šādām problēmām saskaras arī Latvijas, Lietuvas un Igaunijas sabiedrības.  Būtiskas pārmaiņas sabiedriskajā domā varētu notikt vienīgi pilnībā nomainoties 2 – 3 paaudzēm. Laiks rādīs, vai šīs prognozes piepildīsies, taču vismaz pagaidām redzams, ka Polijas ekonomika un izvēlētais vadības kurss ir izrādījies salīdzinoši veiksmīgs. Simboliski, ka 2014. gadā par Eiropadomes jauno vadītāju tika ievēlēts Polijas bijušais premjerministrs R. Tusks. Varam tikai apsveikt poļus ar šo panākumu, cerot, ka jaunajā postenī viņš aizstāvēs visu Austrumeiropas valstu intereses pret pieaugošo Krievijas agresiju reģionā.

 

 

Sabiedriskā domas un politisko faktoru ietekme

Vienotas Eiropas monetārās savienības izveidošana šī gadsimta sākuma bija līdz šim nepieredzēta apjoma valstu vienošanās brīvprātīgi atteikties no savas nacionālās valūtas. Tas tika darīts ar mērķi stiprināt Eiropas vienotību un vienlaikus arī uzlabot tirdzniecību starp valstīm, radīt ekonomiskos ieguvumus. Dažas no ES dalībvalstīm, to vidū arī Lielbritānija atteicās pievienoties eiro zonai, kas daļēji ir skaidrojams ar britu bailēm zaudēt daļu no savas identitāti, atsakoties no savas valūtas. Vienlaikus vērā ņemama ir arī neticība eiro dzīvotspējai un bažas par iespējamo ekonomiskās situācijas pasliktināšanos. Taču, lai arī kādi būtu bijuši cēloņi britu rīcībai, to detalizēts attēlojums nav šī darba mērķis. Tomēr, lai labāk saprastu Londonas rīcību ir nepieciešams nedaudz aplūkot mijiedarbību starp iekšpolitiku un ārpolitiku, kuras rezultātā Lielbritānijas valdība nolēma vēl nepievienoties eiro zonai.

Par pamatu politiķu rīcībai autori pieņem ulilitārā liberālisma koncepciju, kuras ietvaros politiķu galvenā interese ir saglabāt vai uzlabot to amatu pozīcijas. To labums tiek iegūts no amata, ko tie ieņem, nevis no noteiktu politiku realizēšanas. Taču rīcībpolitiku realizēšana interesē vēlētājus, no kuriem lielākais vairums negūst nekādus labumus no atsevišķu, konkrētu politiķu atrašanās amatos. Darbojoties racionāli indivīds izvēlēsies balsot par to politisko spēku, kura rīcība varētu vislabāk apmierināt viņa intereses. Tādejādi, „jo veiksmīgāk politiskais aktieris spēs apmierināt vēlētāju gaidas, jo lielākas būs tā pārvēlēšanas iespējas. Katrs vēlētājs ir sava labuma maksimizētājs un balso par to, kurš tam varētu sniegt vislielāko labumu.” No šīs no ekonomikas teorijas pārņemtās koncepcijas izriet, ka indivīdu, interešu grupu, elitu nostājas un sabiedriskā doma kā sabiedrības interešu un/vai gaidu izpausmes momentuzņēmums iegūs vērā ņemamu ietekmi uz ārpolitikas veidošanu, tādēļ pretošanos sabiedrības vairākuma interesēm ir uzskatāma par iracionālu.

Ņemot vērā, ka sabiedriskās domas aptaujas liecināja, ka aptuveni puse, līdz trīs piektdaļas sabiedriskās domas aptaujās pastāvīgi atbild, ka iebilst pret valsts pievienošanos monetārajai savienībai un arī norāda, ka gadījumā, ja būtu jābalso referendumā viņi rīkotos tāpat un pašu politiķu dalīto nostāju šajā jautājumā, kā arī šaubas par eiro zonas stabilitāti Lielbritānija nolēma nogaidīt.

Sociālajās zinātnēs jau sen ir novērots, ka tikai dažu vārdu izmainīšana, uzrunas formas maiņa uzdodot jautājumu var būtiski izmainīt atbildes, kuras tiek saņemtas no respondentiem. Tāpat arī niansētāku jautājumu uzdošana var palīdzēt atklāt iedzīvotāju patiesās domas. Runājot par valūtas maiņu, viens no būtiskākajiem aspektiem ir ekonomiskie ieguvumi un iedzīvotāju bažas par sava individuālā stāvokļa pasliktināšanos, personīgā labuma samazināšanās. Lielbritānijas gadījumā šo niansi palīdz iezīmēt IPSOS/MORI veiktais pētījums par iedzīvotāju attieksmi pret pievienošanos eiro. Līdzīgi kā citās aptaujās arī šajā aptuveni viena trešdaļa respondentu asi iebilda pret pievienošanos monetārajai savienībai. Izteiktu atbalstītāju loks savukārt bija daudz mazāks, tas veidoja aptuveni 10-15 procentus. Būtiskākie šajā gadījumā ir svārstīgie, kuri veido vairāk kā 50 procentus. Paužot savu nostāju, puse no Lielbritānijas sabiedrības norāda, ka gadījumā, ja viņi būtu pārliecināti, ka valūtas maiņa uzlabotu valsts ekonomiku viņi atbalstītu valsts pievienošanos Eiropas monetārajai savienībai Tādejādi, ja Londona spētu pārliecināt savus iedzīvotājus par ekonomiskajiem ieguvumiem, tie atbalstītu atteikšanos no savas nacionālās valūtas.

Likumsakarīgi, ka pirms eiro zonas izveidošanas atbalstītāju argumenti, lai arī saprotami un loģiski izsekojami nespēja stāties pretī eiro skeptiķu nostājām, kuri šo jautājumu saistīja ar atteikšanos no nacionālās suverenitātes, kalpošanu Eiropas Savienībai un biedēja iedzīvotājus ar ekonomiskajām sekām, kuras tie izjutīs, ja tomēr izlems atbalstīt eiro. Valdības nespēja pārliecināt iedzīvotājus par šī fundamentālā soļa pareizību ir skaidrojamas arī ar pašas valdošās partijas – leiboristu šaubām partijas iekšienē un pašā valdībā. To rezultātā leiboristi bija spiesti ciest sakāvi vienotā konservatīvā bloka un eiro skeptiķu argumentu priekšā. Tikai liberāldemokrāti, kas parlamentā ir izteiktā mazākumā un tādejādi ir apveltīti ar lielāku rīcības brīvību izteica nedalītas simpātijas Eiropas vienotībai. Būtisku iespaidu uz Lielbritānijas premjera Tonija Blēra lēmumu atstāja arī Valsts Bankas ziņojuma par eiro piecu ekonomikas testu neizpildīšanu un no tā izrietošās sekas valsts ekonomikai.

Tomēr neskatoties uz atšķirīgajiem vērtējumiem par eiro ieviešanas lietderību turpmākajā nodaļā centīsimies parādīt, kā pēdējo gadu ekonomiskā attīstība eiro zonas ietvaros un ekonomiskās pārmaiņas Lielbritānijas iekšienē tuvāko desmit gadu laikā radīs nepieciešamību pēc pievienošanās monetārajai savienībai.

Ekonomikas un Monetārās savienības (EMS) konverģences kritēriji

Valsts gatavība dalībai Ekonomikas un Monetārajā savienībā pamatā tiek vērtēta pēc ES dalībvalstu 1992. gadā Māstrihtā noslēgtajā līgumā noteikto iestāšanās EMS konverģences kritēriju izpildes, kas nosaka, ka:

• valsts budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 3 % no iekšzemes kopprodukta;
• valdības kopējais parāds nedrīkst pārsniegt 60 % no iekšzemes kopprodukta;
• ilgtermiņa procentu likmes – parasti valdības 10 gadu vērtspapīru procentu likmes – nedrīkst vairāk kā par 2 % pārsniegt triju ES valstu ar viszemāko inflāciju ilgtermiņa procentu likmju vidējo rādītāju;
• inflācijas līmenis nedrīkst vairāk kā par 1,5 % pārsniegt triju ES dalībvalstu ar viszemāko inflāciju vidējo rādītāju;
• valstī ir nodrošināta valūtas kursa stabilitāte attiecībā pret eiro, proti, iekļaujoties Valūtas kursa mehānismā II, divu gadu laikā pirms pievienošanās EMS nacionālās valūtas svārstības attiecībā pret eiro nedrīkst pārsniegt +/- 15%.

Vienotas Eiropas valstu valūtas izveides pirmsākumi ir meklējami jau 1957. gadu, kad Romā noslēgtais Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, kas aicināja ciešāk koordinēt dalībvalstu ekonomisko politiku. Kopš tā laika dalībvalstis strādājušas, lai integrētu ekonomiku, atvērtu tirgu un stabilizētu savstarpējās valūtas maiņas likmes. 20. gadsimta 70. gados vienotās valūtas ideja nostabilizējās. Kopš tā laika ES dalībvalstis vairakkārt mēģināja ieviest vienotu valūtu, taču šos centienus izjauca ekonomiskā un monetārā nestabilitāte. Visbeidzot 80-to gadu otrajā pusē stabilizējās valūtu maiņas likmes, radot priekšnoteikumus 1989. gada Delora plāna izveidei, kas paredz vienotas valūtas ieviešanu. Pēc tam 1992. gadā tika noslēgts Māstrihtas līgums, kurā iekļauti noteikumi par ekonomisko konverģenci un izstrādāts plāns eiro kā bezskaidras naudas ieviešanai 1999. gadā. Banknotes un monētas tika laistas apgrozībā trīs gadus vēlāk, 2002. gadā (iepazīsti ES vēsturi šeit).

Eiro ieviešana ir radījusi priekšrocības ne tikai tūristiem, cenu novērtēšanā un valūtas maiņas operāciju atcelšanā, bet arī ievērojami atvieglojusi eiro zonas ietvaros strādājošo uzņēmēju darbību. Eiro zonas paplašināšana nākotnē stiprinās šīs priekšrocības un ļaus tās plašāk izmantot Eiropas Savienībā, lai nodrošinātu ekonomisko stabilitāti, un arī tādēļ, ka vienots tirgus ar vienotu valūtu ir daudz efektīvāks nekā tirdzniecība daudzos tirgos ar dažādām valūtām. Samazinās patērētāju un uzņēmumu izmaksas, un tiek veicinātas investīcijas. Eiro vienkāršo dzīvi – ceļojot vai slēdzot darījumus, vairs nav jāmaina valūta. Turklāt vienotā valūta sekmē ekonomisko stabilitāti. Turklāt vienotais tirgus ES padarījis par lielāko tirdzniecības bloku pasaulē, kas ļauj nostiprināt pozīcijas starptautiskajā arēnā. Pāris gadu laikā, kopš eiro ieviešanas tā ir kļuvusi par otro spēcīgāko valūtu pasaulē, uzreiz aiz ASV dolāra. Arī iedzīvotāju skaits eiro zonas ietvaros ir vairāk kā ievērojams, patlaban tas sasniedz 315 miljonus, bet pēc jauno dalībvalstu pievienošanās veidos 415 miljonus iedzīvotāju.

Jāatzīmē arī, ka eiro ieviešana ir arī politisks lēmums. Pēc konfliktu pārpilnās 20. gadsimta pirmās puses Eiropas vadītāji bija stingri apņēmušies stiprināt Eiropas vienotību – tā ir daļa no Eiropas identitātes veidošanas, kurai atsevišķas valstis joprojām pretojas, argumentējot, ka nevēlas zaudēt savu suverenitāti vai ekonomiskos instrumentus.

Pašreiz eiro ir pieņēmušas piecpadsmit dalībvalstis – 1999. gadā eiro pieņēma vienpadsmit valstis, bet pašlaik eirozonā ietilpst jau 18 valstis – Austrija, Beļģija, Francija, Grieķija, Igaunija, Īrija, Itālija, Kipra, Latvija, Luksemburga, Malta, Nīderlande, Portugāle, Slovākija, Slovēnija, Somija, Spānija un Vācija. (Interesanti, ka Igaunija kā Baltijas valstu straujāk augošā ekonomika iestājās eirozonā vairākus gadus pirms Latvijas, kas pozitīvi atspoguļojās arī tās ekonomiskajos rādītājos. Tiesa gan pašreizējie statistikas dati apliecina, ka Igaunijas ekonomika varētu tehniski būt iegājusi recesijas fāzē, kā rezultātā būtiski apgrūtinās patērētāju kreditēšana (skat. eesti sms laenud ilaen.com analīzē)

Ņemot vērā pašreizējo notikumu attīstību varam prognozēt, ka tuvāko 10 gadu laikā monetārajai savienībai varētu pievienoties arī Apvienotā Karaliste. Lai labāk izprastu šo pozīciju, apskatīsim visu pēc kārtas un sāksim ar sabiedriskās domas un politisko faktoru izpēti, kas ir būtisks priekšnoteikums, lai saprastu iekšpolitiskos iemeslus Lielbritānijas pašreizējai nostājai attiecībā pret dalību Eiropas vienotajā monetārajā savienībā.